Gluži kā amerikāņu filmās par Vjetnamas karu, pamostos ievainots zem helikoptera, nenormālākajā karstumā.... Nu labi, nav jau tik traki, bet pimā nakts Kalkutā, nepaliks manā gaišākajā atmiņā, ventilators pie griestiem ir vienkārši uber skaļš, pie kā vēl varētu pierast, bet pierast pie nemitīga uzbrukuma blakšu izpildījumā nav iespējams, nakts paiet cīņā par miega minūtēm, un rīts paiet gaidot modinātāja zvanu. Diez gan neizgulējušies, bet izsalkuši esam gatavi doties jaunas viesu mājas un brokastu meklējumos. Pagaidām īgnums neliek par sevi manīt, bet pazīstot sevi kombinācijā ar pāris negulētām naktīm, kāds nabaga taksists vai uzmācīgāks tirgonis var šodien piedzīvot ļaunā Jāņa visļaunāko uzbrukumu.
Iečekojamies nākošajā viesnīcā, kas liek domāt, ka tagad katru reizi šim pasākuma būs jāvelta laba pus stunda un jāapgādājas ar pases kopijām, kuras tiek pieprasītas katrā viesnīcā, papildus detalizētai informācijai par ceļojumu, pases datiem un pat vecāku vārdiem. Var jau piešauties pie formu pildīšanas, bet viesnīcnieki šķiet ir dikti lepni par savu lasit un rakstītprasmi, kādēļ izburto visu vēlreiz skaļi, pēc katra no jautājumiem gaidot apstiprinošu “Jā”. Interneta salonos procedura ir līdzīga, vēl tik papildus tiekam nofotogrāfēti.
Svētdienas rīts Kalkutā liekas diez gan mierīgs, izskatās, ka Indija nav nekāds izņēmums un līdzīgi kā citās tropu zemēs arī šeit dzīve sākas pēcpusdienā. Tas gan netraucē mums izmest līkumu pa apkaimi, tā teikt, nostabilizēt savas topogrāfiskās zināšanas par rajonu. Rīta cēliens ir laba iespēja pamanīt to, cik daudz cilvēku dzīvo vienkārši tā, uz ielas, daudzi vēl guļ, citi mazgājas, dažs mazgā veļu, gatavo ēst, lako nagus... Pārsvarā viņi ir okupējuši ietves, līdz ar to pārējie gājēji ir spiesti izmantot ceļu, kur visu laiku pīpinādami triecas garām dažādi transporta līdzekļi. Iepazīstamies ar atsevišķiem ubagiem, kas parādīsies mūsu dienas gaitās ik pa laikam, ar tiem pašiem tekstiem un tieši to pašu uzmācības formu, kas lielākoties gan beidzas ar sekošanu, kas nebūt nav tik traki, tik jāiemācās ignorēt. Bet kopumā visi te ir pārsteidzoši neuzbāzīgi, protams, tā nav Eiropa, bet ja gribi kārtīgu skolu cīņā ar tirgoņiem, ubagiem, taksistiem u.tt., tad Kalkuta nav īstā vieta.
Jau pa lidmašinas logu nevarēja nepamanīt, cik viss šeit ir zaļš, daudz palmu un citu koku, kas pārvietojoties pa pilsētu ne tikai lieliski palīdz cīņā ar karstumu, bet padara šo pilsētu acij daudz pievilcigāku.
Liekas par dienas atklājumu jāatzīst tējas tirgoņi, kas savu vārījumu pasniedz mazos māla trauciņos, kas ir vienreizlietojami un tiek mesti ārā pēc katras tējas, liekas ka tā ir daudz labāka alternatīva plastmasas traukiem. Bet ne jau trauciņi liek mums atgriezties pēc papildus devas. Tēja ir riktīgi garda, bet recepte vienkārša, vārītā pienā liekam svaigu ingveru, cukuru un kardamonu, tad pievienojam melno tēju un vāram, kamēr viss maisījums ir pareizajā krāsā. Pusdienas ēdam pie ielas tirgoņiem, garšīgas, bet trauku tirība (netīrība) ir apbrīnojama, netīrumi ir acīmredzami, laikam jau arī pie tā ir jāpierod, jo vietējie diez ko nešķobās par šādiem sīkumiem. Un ja nu kas, ielu malās itin bieži atrodamas bezmaksas publiskās tualetes, pēdiņas virs rensteles, kas nav pat īsti norobežotas,pāris skaidu plates plāksnes ir ok. Un nevarētu teikt, ka tas tik tā, vietējie labierīcības izmanto, par ko liecina gan specifiskais odoriņš, gan šad tad manāmie pakalpojuma izmantotāji.
Tā arī atlikušo dienas devu pavadam lēnā garā klaiņojot pa apkārtni un turpinot eksperimentus ar vietējiem gardumiem. Vistas gaļas rullīši izrādās riktīgi gardi un arī saldais jogurta dzēriens lasi neliek vilties. Šķiet rīt jāiziet uz kādiem jaudīgākiem eksperimentiem.

Kalikalkuta..

Pirmais iespaids par Kalkutu rodas tās starptautiskajā lidostā! Ap skrejceļu tikko nopļauta zāle, kas šķiet iepriekš bijusi vismaz līdz ceļiem, turpat pa piebraucamo trasi viens vālē ar riteni, bet pārdesmit metru attālumā no lidmašīnas, aiz parasta drāšu žoga ir iela. Kad ieejam terminālā, uz mirkli liekas esam atgriezušies kādā padomju laika iestādē, jo diez gan spēcīgi ož pēc tam laikam raksturīgajiem skuju ekstratiem, kas acīmredzami (drīzāk nāsīmjūtami) šeit joprojām tiek lietoti uzkopšanas darbos, par kuriem gan liecina tikai smarža. Trepes šeit uzmetinātas no čuguna un griestu augstums diez vai pārsniedz trīs metrus. Virs robežsardzes kantora pakārta neliela zīme par sūdzību iesniegšanas kārtību, Zīme veidota no kaligrāfiksi švaki veidotiem burtiņiem, kas izgriezti no baltas līmplēves un uzlīmēti uz cieta plastmasas dēļa, sekojot iepriekš novilktām līnijām. Vienīgais, kas liecina, ka neesam astoņdesmitajos ir zīmē pieminētā imigrācijas departamenta mājas lapas adrese. Pats migrācijas virsnieks ar nav nekāda medus maize, svarīgs bez gala, pēc nelielas diskusijas, kas sastāv no bezjēdzīgiem, nebūtiskiem jautājumiem un vispārīgām atbildēm no mūsu puses esam tikuši cauri. Wellcome to India.
Ejam savākt somas, tās izrādās neriņķo karuselī, bet sakrautas vienā stūrī, blakus nolikts arī spilvens, kuru Laura apzināti atstāja lidmašīnā. Savācam somas, bet ap spilvenu izvēršas drāma, godīgais lidostas darbinieks, aptaujā visus klātesošos vai kāds nav aizmirsis spilvenu, liekas viņš ir diez gan satraukts un iespējams pat pārdzīvo, ka kādam šonakt būs jāguļ bez spilvena. Kad pametam lidostas ēku esam gatavībā stāties pretī taksistu drūzmai, bet par pārsteigumu, vien trīs taksisti izrāda interesi par mums un ne vienlaicīgi, un pat draudzīgi, un pats galvenais, pavisam viegli izdodas viņus atšūt. Ja reiz tu atšuj taksistus, tad esi gatavs nelielam orientēšanās izaicinājumam – autobusa atrašanai. Mums nav karte tikai aptuveni nostāsti kā tikt līdz lidostas vārtiem, kas vienā no aprkstiem ir raksturoti kā “caurums sienā pēc desmit minūšu gājiena caur drupām rietumu virzienā”. Kaut kā mums izdodas tikt līdz cienījama izmēra vārtiem piecās minūtēs un pagaidām nekas neliek domāt, ka esam apmaldījušies, jo satiksme te ir pilnīgi vājprātīga, un tikai n-tie dzeltenie takši no septiņdesmitajiem ir vairāk par nenormāli skaļajiem autobusiem no astoņdesmitajiem. Kamēr mīdamies pa ceļmalu, cerot uz apskaidrību, kurā busā kāpt, man izdodas iekāpt govs sūdā, jāatzīmē, visai veiksmīgi, ja ņem vērā, ka kājās ir tikai iešļūcenes. Jācer, ka tas bija svētās govs sūds, bet ja nopietni, jāskatās kur kāju sper uz katra soļa, jo govs sūds nebūt nav nepatīkamākā lieta, kurā var iekāpt Kalkutas ielās, kas ir diezgan bagātas ar dažādiem atkritumiem. Noķeram kaut kādu busu, kura priekšnieks sola mūs aizvest līdz mums vajadzīgajai metro stacijai, liekas braucam labu stundu, kas ir nedaudz pa daudz pirmajai dienai, jo skaņa autobusā ir neizturama. Indiešu deju ritmus bez problēmām nomāc nenormālā pīpināšana, kas šeit ir daudz lielākā cieņā par pagrieziena rādīšanu vai ceļa zīmju ievērošanu. Godīgi – trakāka satiksme nav līdz šim redzēta. Metro tiekam cauri bez starpgadījumiem, bet vienalga ir jau tumšs, kad esam centrā. Bez maldīšanās atrodam Sudder Street, kas ir ceļotāju geto rajons, pilns ar valūtas maiņas punktiem, dažāda līmeņa viesnīcām, ielas galā ir pat bārs un alkohola veikals. Paliekam vienā no n-tajām viesu mājām, bet spēka vairs pietiek vien nelielai pastaigai pa apkaimi, tiekam pie svaigi spiestas apelsīnu sulas un diviem vietējiem draugiem, kas grib tikai iepazīties un ziņot, ka mēs esam laipni gaidīti Kalkutā. Un pagaidām nekas neliek domāt par pretējo, pat viesnīcnieki ir relatīvi lapni, necenšas uzspiest savus superpiedāvājumus, pat iesaka citas vietas, kas varētu vairāk atbilst mūsu prasībām. Vēl tik jāpiemin rikšu vilcēji, kas reizēm pa tā jau pilnajām ielām velk rikšas, kurās sēž pat četri cilvēki, un ne vis lēnām pukšķina, bet skrien, skrien labā ātrumā. Un kaut arī tie onkulīši neizskatās pēc jaunzēlandiešu regbijistiem, viņi savu darbu dara ar apbrīnojamu veiklumu un vieglumu, un kas pats šokējošākais, viņi visi smaida, pat tad, kad tu pārskrien ceļu viņa priekšā vai savā satiksmes nesaprašanā izveido nelielu sastrēgumu.

Celjaa

Pēdējās dienas Jaunzēlandē nebūt nav vieglas, jo esam iesaistījušies karā ar darbabiedriem, kuri iesākuši mūs neciest dēļ fakta, ka strādājam ekstra stundu un tā vietā lai simulētu, patiesi strādājam. Mūsu darba stils acīmredzami apdraud daža laba vietējā izredzes pavilkt sezonu par pāris nedēļām garāku, bet mūs tas maz satrauc, jo dodamies prom. Piektdienas pēcpusdiena un sestdienas rīts tiek pavadīts stopējot un 300km paliek aiz muguras pavisam veikli. Vēl pagūstam veselu dienu atvadīties no Kraistčērčas un esam ceļā uz Melburnu.
Sanāca kaut kā tā, ka Jaunzēlandē pavadījām krietni labu laiku, kas būtiski ir ietekmējis to, kā mēs skatamies uz globusa otru pusi. Tā jau patiesībā sanāk, Latvija ir akurāti otrā pusē pasaulei. Jaunzēlande mūsu atmiņās vienmēr paliks kā samērā mežonīga vieta, kur daba stāv pāri visam, un 20 minūšu attālumā no jebkuras pilsētas centra iespējams iziet kādu kalnu pargājienu, izbraukt kādu līkumu ar kajakiem pa pilnīgi caurspīdīgu ezera līci vai iemest makšķeri upē, kas pilna forelēm. Lai arī daba Jaunzēlandē daba ir fantastiska, pēc ilgāka uz salas pavadīta laika nevar nepamanīt cik patiesībā šī valsts un tās iedzīvotāji ir izolēti no pārējās pasaules. Kaut vai paklausies radio, vai pavēro jauniešus uz vidusmēra lauku pilsētu ielām. Labi, pietiek par Jaunzēlandi, liekam jaunu bildi iekšā.
Ierodamies Melburnā jau kā zinātāji, bet šoriez iemēģinam jaunu hosteli. Diez gan milzīga ēka četros stāvos, savulaik bijusi smalka viesnīca, vēlāk zaudējusi visu greznumu un pat pārtapusi par bezpajumtnieku un prostitūtu patversmi, visbeidzot atgriezusies uz viesu aprūpes ceļa.
Tiesa lielākā daļa iemītnieku ir working-holiday ceļotāji, kas maksā īri reizi nedēļā un izmanto hosteļa darbā iekārtošanas pakalpojumu. Mums nav nekas pret strādājošiem ceļotājiem, vien grūti saprast kā var ilgstoši dzīvot vietā, kur spiediens dušā ik pa brīdim pazūd gandrīz pavisam, tad atgriežas ar ekstra karstu efektu un citiem pārsteigumiem. Mēs virtuves iespējas ierobežojām līdz mikrenes lietošanai, kas nenācās grūti, jo netirība neradīja vēlēšanos uzkavēties ilgāk un vēl tas, ka ne pārāk bieži bija pieejami vairāk kā divi šķīvji vienlaicīgi. Bet nu tas tā, tikai piezīme, lai kādam neienāk prātā, ka šausmīgie hosteļi ir tikai mazattīstītās valstīs. Pozitīvais hosteļa elements, dzīvojam vienā istabā ar vācu jauniešiem, kas šķiet tiko beiguši videni un vēl īsti nesaprot kur atkūlušies. Izskatās, ka strādāt viņi tikai lai savilktu galus, jo tieši mūsu ierašanās dienā šie nospriež paņemt nedēļu brīvu, jo vienam ir kakls sāp un otrs nejūtas pārāk labi.
Nākošās dažas dienas veltam Melburnas apskatei, tajā skaitā apskatam dažus tirdzniecības centrus un Latviešu Biedrības namu, kur satieku savus korporācijas biedrus, kas dzīvo Melburnā. Melburna liekas diez gan jauka pilsēta, grūti vien aprast ar to milzīgo kosmopolītismu un multikulturālismu, kas te valda. Gandrīz katrs uz ielas satikts cilvēks runā ar spēcīgu akcentu, brīžiem pat liekas, ka tā valoda, kuru runā daudzi tirgoņi, informācijas biroja darbinieki, sabiedriskā transporta šoferi u.tt. ir grūtāk saprotama kā kreolu vai bidgin angļu valoda. Diez gan pamatīgi šokē pasta darbiniece Murusa (varbūt Murisa), kura mani nesaprot, un jāatzīst, es viņu saprotu arī pašvaki. Jau spriežu, ka jāpalūdz, lai pasauc kādu, kam angļu valoda mazāk sveša, bet pāreja uz vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem nostrādā. Četras dienas Austrālijā šķiet gana un lidojam tālā uz Kuala Lumpuru.
Arī KL mums nav sveša, pa jau iemītu taciņu, tiekam pie ērta busa uz ķīniešu kvartālu, kur tiekam pie akurāti tās pašas istabas, kur palikām pagājušo reizi. Šoreiz vien nomainam savus ēšanas paradumus un kļūstam par patstāvīgajiem klientiem veģetārajā restorānā, kur pavārs vai nu melo vai arī ir nenormāli advancēts sojas kulinārs. Viss te ir veģetārs sākot no liellopa gaļas un beidzot ar zivi. Vēl pablandamies pa Plaza Low Yat, kas ir milzīgs elektronikas lielveikals, iepērkam šādu tādus niekus un iečekojam jaunākos tehnoloģiju sasniegumus. Divas dienas Kuala Lumpurā paiet nemanot un atkal jāsēžas lidmašīnā. Dodamies uz Indiju, bet tas gan uz vairāk kā pāris dienām.

Ziema dienvidos

Kā teica viens ļoti populārs itāļu blogotājs Ale: “Ja es rakstītu biežāk, neviens vairs manus rakstus negaidītu, un Jūs mirtu no garlaicības!” Atskatoties uz pēdējo mēnesi vai diviem, šķiet kaut kas tomēr ir mainījies. Laikam jau nekas nestāv uz vietas, tik dažkārt jāpaiet ilgākam laikam lai pamanītu, ka ledus ir sakustējies. Liekas tikko rakstījām par kiwi ražas ievākšanu, bet tagad jau esam pavisam citā Jaunzēlandes galā, bet joprojām tajā pašā Jaunzēlandē.

Pēc kiwi pasākuma, bijām nolēmuši ķerties pie lielās vīnogu “ziemas apkopes”, diemžēl pagājusī pasules krīzes sezona ēnu nu ir uzmetusi uz Jaunzēlandes vīna industriju un neklājas tik viegli ar laba ziemas darba atrašanu. Jau pazīstamie vīna lauki pieņēmuši lēmumu sadarboties ar kontraktoriem, tā vietā lai algotu savus darbiniekus, kas mūs ne pārāk iepriecina un liek izvēlēties par labu ceļam uz dienvidiem.

Jūnija vidū ierodamies Ziemeļotago, kur gandrīz pilnīgas nekurienes vidū atrodas Džūlijas augļudārzs, kuram nu jāgriež laukā vecie un jaunie zari. Jāatzīmē, ka ceļš uz Kurow, kas ir 600km no Blenheimas, mums sanāk “ar piedzīvojumu”. Pārkarsējam Subaru motoru, jo kaut kādā veidā aizmirstam par minisūci dzesēšanas sistēmā, tā nu tiekam pie dūmiem un pamatīga cauruma radiatora trubās. Ar n-tajām pieturām gan galā tiekam, bet viens ir skaidrs, ar Subaru uz 60km attālo veikalu diez vai mēs aizbraukt varēsim. Ilgi gan nav jādomā iepirkšanās shēma un risinājumi, jo piebeidzam nabaga mašīnu pilnībā un tiekam pie pagaidu varianta, īsta fermeru pikapa, divdesmitgadīgas Tojotas Hilux!

Protams, nepietiek ar īstu fermeru vāģi, vajag arī īstu fermas dzīvesvietu. Iekārtojamies aitu fermas teritorijā kalnos esošā kotedžā, kuru, kā jau pienākas fermas dzīvesveida piekopējiem, apsildīt ir gandrīz neiespējami. Taču apkures problēmas jaunzēlandiešus nenomāc, kā tas šeit pieņemts, spītējot ziemai, tiek uzvilkta papildus kārta. Staigāt pa māju jakā, cepurē un trīskārtīgās vilnas zeķēs ir norma ne tikai mūsu kotedžā. Bez elektriskā palaga ziemas laikā neguļ neviens vietējais un arī mēs ar prieku izbaudam šo ekstru.  Vēl mums uzrodas kaķis, kas sākumā izliekas par savvaļas kaķi, tomēr vēlāk atkožam Rokijas, kas izrādas fermas kaķis, viltības. Tagad Rokija dzīvo kopā ar mums.

Darbs pats par sevi nav pārāk grūts, bet par vieglu tādu arī nenosauksi. Sevi lieki nenomocam, jo maksā mums par darba stundu nevis padarīto, lielākais mīnuss – laiks velkas lēni. Iesākumā Laura strādāja uz platformas, kas uzmontēta uz traktora, kamēr es braukājos ar hidrauliskajā trepēm, bet tā kā trepes šobrīd ir remontā, abi esam uz viena traktora, vismaz varam izanalizēt viens otra prasmi graizīt kokus.

Vēl pa šo laiku esam vienreiz bijuši tuvākajā lielpilsētā Oamaru (16000 iedzīvotaji), cilpā noķēruši vienu trusi (ne pārāk garšīgs cepetis), trīs reizes esam mēģinājuši iekarot “blakus” esošā kalna virsotni, knapi 2000 metri (brīvdienās negribas sevi pilnībā nomocīt), divreiz esam bijuši makšķerēt (trīs foreles) un vienreiz vakariņojuši vietējā Fish & Chips iestādē. Un ir palikušas vien 4 nedēļas līdz brīdim, kad pamatam Jaunzēlandi.

Ar traktoru pa tuneli

Kiwi pakošana pa vakariem kaut kā mums neiet, jo ne katru vakaru ir ko pakot. Laikam nav tā labākā raža šogad! Tā nu mums ir vēl vairāk brīvā laika. Vienu vakaru pēc pastaigas gar jūru piestājam kaimiņu kiwi pakotavā apjautāties par darba iespējām, un izrādās esam pareizajā laikā, pareizajā vietā, jau nākamajā rītā varam ķerties pie darba. Jālasa kiwi! Vēl viena lieta, ko blakus traktora vadīšanas prasmei varēsim rakstīt savos CV!

Visi skarbie kiwi profiņi ir diez gan nelaimīgi, jo jālasa zeltītais kiwi. Mums tas neko neizsaka, jo nav jau ar ko salīdzināt, un tā kā negatavojamies uz sprinta lasīšanu, nav mums nekādu iebildumu pret saudzīgu pieeju, kas esot nenormāli svarīga zeltīto ogu gadījumā. Dārzs liekas diez gan jauks, brokastīs tiek pievesta kafija, silti cīsiņi mīklā un menedžeris nodod mums ziņu no saimnieka, kas esot sajūsmā par mūsu pielasīto kastu kvalitāti. Pēcpusdienā pārejam uz zaļajiem (klasiskajiem), izdodas palielināt tempu, bet tik un tā netiekam līdzi komandām ar pieredzi, kas gan īpaši nesatrauc, jo diena ar to arī beidzas. 

Visa lasīšana ir diez gan interesanta, jo kiwi aug tādos kā kokos, kas nav augstāki par diviem metriem. No divu metru augstuma uz abām pusēm liecas stīgas, veidojot divus “tuneļus”. “Tuneļa” sienas ir darba lauks, pa kuru cīnīties. Kad soma ir pielasīta, kiwi izberam kastē, kad piekabe ar četrām kastēm pilna, dzenam traktoru no rindas ārā, un ķeramies pie nākošā. Lasīt kiwi, protams, var ikviens, bet optimāli tev jābūt ne garākam par 1.75 metriem, ar stiprām kājām, muguru, pleciem, rokām u.tt.. Pilna kiwi soma ir pa vidu starp 30 un 40kg, pilna kiwi kaste ir aptuveni 400kg, pilna piekabe ir 4 kastes. Pie šādiem aprēķiniem nonākam, jo trīs dienas pamatīgi līst un darīt neko prātīgu nesanāk. Laura tiek iekomandēta pakotavā, kas esot diez gan OK, ja jāsalīdzina ar iepriekšējo, bet man ir laiks eksperimentēt virtuvē, lasīt grāmatas un izglītoties. Vēl pāris dienas paiet kamēr dārzs pažūst un traktori var puslīdz stabili kursēt pa rindām. Notiek nelielas izmaiņas virknējumos, un pēc lietus lasam četratā, mūsu bandā ir čehs Jans, kas lasa riktīgi ātri un vietējais Džeisons, kas lasa… gandrīz nelasa. Laura un Džeisons drīz vien atgriežas pakotavā, bet ar Janu sarīkojam ātrumlasīšanu, gandrīz izdodas pārspēt dārza absolūto rekordu, tomēr nākas apstāties pie 16 tonnām (8 katrs), jo blakus komandas spicākais vecis tiek hospitalizēts pēc visai stulbas sadursmes ar koku un diena beidzas ātrāk kā plānots. Nākamajā rītā uz ātrumlasīšanu nevelk, bet nav jau arī kur skriet, nolasam pārpalikumus, un sezona ir cauri. Vienīgi Laura vēl cīnas pa pakotavu, bet arī tas nav uz ilgu laiku.

Kiwi ir oga, kurai šo vārdu pagājušā gadsimta piecdesmitajos deva jaunzēlandieši. Mārketinga speciālisti ar šādu triku cerēja iekarot Amerikas tirgu, acīmredzot, triks izdevās veiksmīgs, jo ogas īsto nosaukumu reti kurš vairs atceras. Angliski oriģinālais nosaukums skanēja Chinese Gooseberry, latviski Ķīniešu Ērkšķoga. Autortiesības uz zeltītās un sarkanās ķīniešu ērkšķogas genomu pieder Jaunzēlandiešu kiwi eksportētāju apvienībai!

Kiwi oga

Ir rudens, bet tā kā esam pavirzījušies kādu gabaliņu ziemeļu virzienā, joprojām ir silts un saulains. Šobrīd esam Motuekā, kur pagājušo sezonu mocījāmies ar ābolu lasīšanu un apsolījām sev, ka vairs nekad nelasīsim šos augļus. Nekad nesaki nekad! Plāns doties uz Motueku bija jau sen, jo gribējām apciemot Klēru un Kregu, pie kuriem palikām visu pagājušo ābolu sezonu. Tā nu esam atkal šeit un... lasam ābolus, bet šoreiz tas ir pavisam citādi, jo mēs nestrādājam, mēs palīdzam = ))) un āboli ir lieli un daudz un var lasīt visu pēc kārtas!!! Ideāli!!! Bet tā kā ābolu ir tikai palīdzēšana, esam atraduši vakara darbu kivi pakošanas centrā. Tā nu darbadienās četras stundas atlasam labākos kivi eksportēšanai.

Adios Roxburgh

Roksburgā pēdējās dienas paiet krāmējot un pakojot tās mantas, kas mums saradušās kopš pārcelšanās uz šejieni, un to nav maz. Esam patiesi priecīgi, ka varam doties prom, tomēr šo patikamo sajūtu atkal nedaudz patraucē mūsu priekšniece, ar kuru mums ir jāiet vakariņās (dažreiz vienkārši esam pārāk pieklājīgi, un citi cilvēki pārāk nepieklājigi = )))).  Tā nu ar grūtībām saspiežam visu (arī Ali un Katiu) mašīnā un esam gatavi atkal doties ceļā. Diemžēl pirmajā dienā līst un pirmā pietura - Jaunzēlandes augstākā virsotne - Kuka kalns izpaliek. Tā nu dodamies uz Kraistčērču, kur relaksēti pavadam 2dienas un paspējam nobaudit vēl kādu no Ales garšīgajiem ēdieniem. Mūsu draugi jau pēc paris dienām uzsāk 6 mēnešu tūri pa Āziju,  tādēļ pēdējās dienas pavadam karstajos avotos, pie jūras un makšķerējot, kur izdodas pazaudēt mašinas atslēgas (vēlāk arī atrast) un piedzīvot vēl šādus tādus kuriozus = )))