Lauras dzimšanas diena ir nosvinēta godam un esam gatavi atvadīties no Varanasi. Jauno maršrutu esam izstrādājuši viltīgu, pametam Varanasī jau pusdienlaikā, lai ar tumsu ierastos Lucknow, kurā mums jāuzgaida dažas stundas līdz vilcienam uz Saharanpuri. Pauze ir akurāti tik gara, lai mēs paspētu aiziet līdz centram un pārmaiņu pēc apēst pa kādam ne-veģetāram gardumam. Lucknow ir diez gan musulmaniska pilsēta, tā ka varam it viegli tikt pie grillēta cāļa, kebabiem, gaļas rullīšiem u.tt. Kopumā jāsaka, bija garšīgi un atlika laiks arī nelielam interneta mirklim, bet esam atkal vilcienā un nakts garumā ripinamies uz rietumiem. Saharanpuri ne ar ko īpašu neizceļas, vien esam aprēķinājuši, ka no turienes var tikt tālāk uz mūs interesējošo Rišikešu. Un aprēķinos nav jāviļas, nomainam zibenīgi vilcienus un ar vēl vienu pauzi Haridvarā tiekam līdz pat Rišikešai. Ceļā esam pavadījuši pusotru diennakti un ir tumšs, tā ka nolemjam palikt LP rekomendētā viesnīcā, tā aiztaupot naktsmītnes meklēšanas “priekus”. Pirmais iespaids par Rišikešu ir visai interesants, esam nonākuši tūristu kvartālā, kas ir tāda kā saliņa prom no pārējās pilsētas, visas viesu mājas ir pilnas ar gringo tipa tūristiem, visi restorāni ēdienkartes sāk ar Continental, kam seko Israeli un Italian. Kaut arī tiekam pie labām istabām un nokaulējam cenu labi zemu, esam gatavi pārvākties uz “īsto” pilsētu jau no rīta.
Smieklīgi, bet no rīta noķeram to pašu taksistu, kas mūs atveda iepriekšējā vakarā un fiksi vien esam pie Gangas, gar kuras svētajiem augšteces krastiem tad arī izvietojusies visa Rišikeša, kas slavena ar saviem ašramiem, jogijiem, tempļiem, svētceļniekiem un superseno vēsturi, kuras dažas no svaigākajām lapām aizsākuši The Beatles. Sešdesmitajos gados Bītli Rišikešā pavadīja diezgan labu laiku un būtībā viss Baltais albums vismaz sākotnēji ir tapis tieši šeit, vienā no Riškešas ašramiem. Arī mēs vēl neesam atmetuši domu par kādu laiciņu ašramā, kas ir tāda kā klostera tipa jogas un meditācijas nometne. Visu rīta cēlienu pavadam meklēdami “īsto” ašramu, nonākam pie fanāta kalnos, apskatam gringo ašramu, kas orientēts uz jaunāko pensionāru paaudzi, citu gringo ašramu, kas orientēts uz mazāk maksātspējīgiem jaunākās paaudzes tūristiem, tad ieslīdam vēl askētiskākā uz vietējiem orientētā ašramā, kas šķiet daudz maz pieņemams, vien viņi remontē savas labākās istabas un mums var piedāvāt tikai īstākās celles, un visbeidzot nospriežam, ka ašrams nav priekš mums, labāk palikt viesnīcā un aiziet uz kādām jogas nodarbībām mazākā iestādījumā.
Atrodam gan viesnīcu, gan jogas centru, kas trenē profesionālus jogas skolotājus. Jau nākamajā rītā dodamies uzsākt mūsu jogas gaitas, kas sākas astoņos. Kaut kā jau sākumā man izveidojas konflikts ar skolotāju, kurš mēģina iestāstīt kā mans ķermenis jūtas labāk un kā viņš labāk atpūšas... Nu zini, es jau nu zinu vislabāk, kas manam rumpim patīk. Divarpus stundu garumā saprotu, ka joga viņam nepatīk. Tiesa gan nevar noliegt, ka tie vingrinājumi var būt visai noderīgi un veselīgi, bet tās lietas jādara pamazām, nevar taču sagaidīt, ka es pēc stundas ilgas nodarbības stāvēšu uz galvas vai balansēšu uz rokām visu savu masu, kas salocījusies piecos līkumos, kaut gan Laurai un Alem tas izdodas. Diena paiet diez gan veikli, jo pilsētā, kas šķiet dzīvo uz tūrismu un svētceļniekiem vien ir pa pilno ar visādiem nepāliešu, tibetiešu, indiešu veikaliem, interesantām grāmatnīcām un restorāniem. Tā kā esam vīlušies jogas skolā un diez ko nefanojam par tūristiskuma priekšrocībām, sākam jau plānot nākošo gājienu, vien sanāk nedaudz piebremzēt, jo Laura nejūtas diez ko labi.
Par spīti cerībām, ka tas ir tikai kārtējais karija-baktēriju uzbrukums un no rīta viss jau atkal būs labi, termometra stabiņš negrib krist zem 39.5 C ar visu paracetamola palīdzību. Divas dienas virs 39 nav joks, un meklējam padomu pie ārsta, kurš saka, ka jāuztaisa asins analīzes, jo simptomi nav pārāk viennozīmīgi. Paiet laiks cīņā ar indiešu med-birokrātiju, kuru mēs diez ko negribam zaudēt un sākam cīņu ar baktēriju (galvenais aizdomās turamais) vēl pirms rezultātiem. Nav īsti skaidrs, kas bija ar Lauru noticis, bet antibiotikas šķiet nostrādāja un temperatūra nokrīt uz 35 jau nākamajā dienā, kas gan nenozīmē, ka esam gatavi sēsties vilcienā, lai atvadītos no Riškešas. Paliekam šeit vēl dažas dienas un beigās izrādās, ka paskrējusi nedēļa.
Kopumā Rišikeša nav slikta vieta, kur pavadīt laiku, ja tāda netrūkst, it sevišķi, ja tevi interesē visādas hindu, jogas, tantras, numeroloģijas u.tt. lietas. Ziemeļu daļa gan ir pārblīvēta ar tūristiem paredzētiem iestādījumiem, bet līdzsvaru var atrast dienvidu kvartālos, kur Rišikeša pārtop par visparastāko Indijas pilsētu, ar tirgu, saldumu veikaliem, ielas ēstuvēm, kurpniekiem, aptiekām un traģisku satiksmi. Dienviddaļā mana daudz mazāk tūristu, kuri šķiet meklē mājas prom no mājām un lielāko daļu sava laika pavada ap Lakšmandžulas tiltu, sēdēdami vācu maiznīcās, kuru saturs diez ko neatbilst nosaukumam, lielākoties nav tur ne vāciešu, ne maiznīcu (visas maizītes tiek ceptas kaut kur citur) un ap galdiņiem sēž tumsnēji jaunieši, kas savā starpā sazinās jidišā un uzkož pa kādam falafel.