Rīts sākas mierīgi, lai gan mani pārsteidz Jāņa sarūpētā šokolādes kūka. Ir karsts un mēs steidzam uz jumta ķerties tai klāt. Otrais pārsteigums – šokolādes kūka galīgi negaršo pēc šokolādes (par ko gan no vienas puses nevajadzētu brīnīties, jo esam Indijā, un viņi jau šokolādi neizniekos likdami iekšā kūkā, tik nedaudz šokolādes tipa glazūrai... varbūt), īpaši dīvaini garšo pirmais kūkas kumoss, ar katru nākamo ir nedaudz labāk, līdz beigās pa četriem esam notiesājuši pusi.
Un tad Ale, dzerams savu ikrīta masala tea, man saka, ka viņš šodien ir gatavs darīt visu, ko vien es vēlos. Galvā ienāk tikai viena doma – ejam uz peldi Gangā! Iesākas tas kā joks, bet kad Jānis paziņo, ka viņš jau nu noteikti ies peldēties, arī Ale arī nevar atpalikt. Diemžēl Katja ir nepielaužama un vēl cenšas mūs attūrēt, bet pēc nedēļas Varanasi esam kārtīgi nobrieduši lielajam notikumam, atliek tik atrast “tīrāko” vietu. Izvēlamies mūsu hostelim tuvāko gatu (tas pats, kur nonstopā tiek mazgāti un dedzināti mirušie), un arī pati “peldvieta” ilgi nav jāmeklē, viens vietējais mūs laipni aicina svētaja upē, izstāsta, cik pakāpienu ir uz leju zem ūdens un kurā virziena labāk nedoties lielās straumes dēļ.
Atliek tik doties iekšā! Tas nemaz nav tik grūti kā mēs sākumā bijām iedomājušies, nedaudz paplunčājamies un pietiek. Pēc dušas kartējā pastaiga gar Gangu, pa vēl neizpētītām vietām, kad uz vienas no simtiem šaurajām ielām man un pretij nākošajai govij nesanāk īpaši labi izmainīties un viņa man ar vienu ragu iebada vederā. Droši vien, ka ne speciāli, laikam viņa galvu vienkārši bija sagriezusi uz vienu pusi un es jau esmu tā pieradusi pie viņām, ka necenšos ieturēt nekādu distanci vai pat nepamanu, ka man pretī nāk govs = ))))
Un tad Ale, dzerams savu ikrīta masala tea, man saka, ka viņš šodien ir gatavs darīt visu, ko vien es vēlos. Galvā ienāk tikai viena doma – ejam uz peldi Gangā! Iesākas tas kā joks, bet kad Jānis paziņo, ka viņš jau nu noteikti ies peldēties, arī Ale arī nevar atpalikt. Diemžēl Katja ir nepielaužama un vēl cenšas mūs attūrēt, bet pēc nedēļas Varanasi esam kārtīgi nobrieduši lielajam notikumam, atliek tik atrast “tīrāko” vietu. Izvēlamies mūsu hostelim tuvāko gatu (tas pats, kur nonstopā tiek mazgāti un dedzināti mirušie), un arī pati “peldvieta” ilgi nav jāmeklē, viens vietējais mūs laipni aicina svētaja upē, izstāsta, cik pakāpienu ir uz leju zem ūdens un kurā virziena labāk nedoties lielās straumes dēļ. 
Atliek tik doties iekšā! Tas nemaz nav tik grūti kā mēs sākumā bijām iedomājušies, nedaudz paplunčājamies un pietiek. Pēc dušas kartējā pastaiga gar Gangu, pa vēl neizpētītām vietām, kad uz vienas no simtiem šaurajām ielām man un pretij nākošajai govij nesanāk īpaši labi izmainīties un viņa man ar vienu ragu iebada vederā. Droši vien, ka ne speciāli, laikam viņa galvu vienkārši bija sagriezusi uz vienu pusi un es jau esmu tā pieradusi pie viņām, ka necenšos ieturēt nekādu distanci vai pat nepamanu, ka man pretī nāk govs = ))))
1 komentārs:
Sveiki, ceļotāji, vai varat atsūtīt savu e-pasta adresi, vēlos veidot rakstu par jums žurnālam, gribētos aprunāties par šo piedāvājumu!
una_ahuna@inbox.lv
Ierakstīt komentāru