Jāsāk laikam ar milzīgo atvainošanos par to, ka tik ilgi neesam neko blogojušies un atskaitījušies, bet tā nu tas ir, ka ne vienmēr var tikt pie neta, ne vienmēr ir spēks un vēlēšanās kaut ko rakstīt. Pagājis laikam pat mēnesis, kopš neesam likuši par sevi manīt tiem, kas Latvijā, bet droši vien, ka esam pamanīti šur tur citur. Es pat īsti neatceros, pie kā palikām, kas bija pēdējais, par ko blogā ziņojām, bet pieļauju, ka visi jau zin par mūsu ierašanos Barselonā. Lai arī Barselonu esam pametuši, īsumā pastāstīšu kā mums gāja. Grūti, protams, īsumā aprakstīt.. Uz Barselonu devāmies ar cerību, ka tiksim pie kāda sakarīga darba vai vismaz izdosies uzsākt savu nelielo biznesu, kuru izštukojām jau Valensijā. Par darba meklējumiem varu īsumā pateikt, ka viegli nav, bet kaut ko atrast var, tomēr uz medus maizi cerības lolot nevajag, tas tā, saku, jo dažs labs ir prasījis par šitajām lietām.. Vienvārdsakot, atmetām ideju par labi atalgotu darbu Spānijā pavisam drīz un nolēmām ķerties pie ekstrēmā peļņas plāna – tirgot personificētas pastkartes tūristiem. Ideja pavisam vienkārša, fočējam tūristus Barselonai raksturīgajās vietās, tur pat uz vietas drukājam ārā bildi un tirgojam nost komplektā ar pastmarku. Fočiks mums ir pietiekošs, varam kvalitātes ziņā brīvi konkurēt ar pašu tūristu līdzpaņemto tehniku, tūristu netrūkst, atliek vien tikt pie maza, uz baterijas darbināma printera, ko pieslēgt pa taisno pie fotoaparāta. Tiekam pie Canon printera. Ieriktējamies Guell parkā un sākam medības. Medības te notiek pavisam tiešā nozīmē, jo fočēt cilvēkus viņiem nemanot var tikai pa gabalu, bet maisa pūlis, vēl komplektā nāk problēma ar grupu foto, jo kāds vienmēr izskatās pēc purva velna vai vismaz ir pievēris acis.. Pats par sevi, sākumā ir jāizvēlas upuris un beigās viņam jānotirgo bilde. Tā Guell parkā mēs ražojām bildes un spodrinājām savas foto/tirgošanas iemaņas, bet diemžēl ienākumi no mūsu superbiznesa, kaut nemaz ne slikti, ņemot vērā, ka “nestrādājām” garas stundas un katru dienu laika apstākļi mūs nelutināja, neļāva mūsu ceļa budžetam papildināties, protams var vainot Barselonas dārdzību, bet mēs to nedarīsim, jo iepriekš mana antitopa virsotnē esošā pilsēta nu ir pat iekļuvusi topā un pat ļoti iespējams, ka mēs kādu dienu tur atkal iegriežamies, jo tas, ka tu sāc pārzināt ielu nosaukumus un visādus taisnos “hoģikus”, lēto ēstuvju trikus un metro shēmu kaut kā pietuvina, un pazūd lielajām pilsētām raksturīgais stress. Kad gandrīz jau varējām sevi uzskatīt par vietējiem, nonācām pie diviem lieliem BET, kas galīgi nesakrīt ar mūsu planu – mēs nemācamies valodu un neietaupam naudu.
Tad vienā pēcpusdienā pie mums ierodas rezerves plāns, un jau pēc divām dienām mēs pametam Spāniju, lai dotos uz Angliju, jau otro reizi šī gada laikā. Un atkal mēs braucam uz Bristoli, lai tālāk tiktu uz Weston-Super-Mare, kur kavējas vasaras sezona un spīd iespēja izpildīt vismaz vienu no mūsu plāna punktiem – pa vasaru tikt pie nelieliiem ietaupījumiem, kas ļautu turpināt ceļu.Ar Westonu jau esam pazīstami, jo pavasarī apciemojām Lāsmu. Pāris dienas iemēģinu roku virtuvē Royal Pier Hotel, bet tad tiekam pie pilna laika darbiem Grand Pier atrakciju iestādē... Laura teica, ka viņa pa pārējo uzrakstīs! :))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru