Garlaicīgā ziņa

Nezinu vai vērts par to baigi rakstīt, bet nu esmu kļuvis par sava veida karšu kolekcionāru, pēdējās nedēļas laikā esmu ticis pie WWOOF Espaņa dalībnieka kartes, pie Hostelling International biedra kartes un pie Eiropas veselības kartes, kas ir diez gan interesanta lieta, par kuru bieži vien cilvēki dodoties tuvākos ceļojumos piemirst. Nākošnedēļ ceru “atgriezties” studenta kārtā un tikt arī pie derīgas ISIC kartes, bet tagad varu īsumā pastāstīt, kas ir tā Eiropas Veselības karte un kāpēc tomēr nevajadzētu par viņu aizmirst. Principā kartes uzdevums ir atvieglot birokrātisko procedūru gadījumos, kad nepieciešama medicīniskā palīdzība ārpus savas valsts, bet tomēr ES/EEK teritorijā, tad nu ar kartes parādīšanu vajadzētu pietikt, lai medicīnisko pakalpojumu sniedzošā iestāde pret kartes īpašnieku izturētos tieši tāpat kā pret attiecīgās valsts pastāvīgo iedzivotāju. Es šeit nedomāju izturēšanos tādā tradicionāli kulturālā nozīmē, bet gan finansialā nozīmē, proti, kartes īpašniekam sniegtie pakalpojumi maksās tieši tik pat cik tādi paši pakalpojumi, kas sniegti vietējam, iespējams pat palīdzība tiks sniegta bez maksas, ja to paredz sociālās palīdzības politika. Karte ir derīga vienu gadu, bet zaudē spēku ar mirkli, kad sāc maksāt nodokļus citā valstī. Nu vairāk info var atrast voava mājas lapā. Tā nu sanācis, ka šoreiz jārunā tikai par garlaicīgām lietām, tāpēc pieminēšu arī to, ka uz mazā eee datora uzinstalēju picasa fotoredaktoru, ko bez maksas piedāvā google, tā teikt, lai tiktu galā ar RAW formātu, ko dod Canon, bet nepieņem kompī jau esošais softs. Vēl piebildīšu, ka šo postu rakstu braucot vilcienā, pirmais garais rakstu darbs uz tik mazas klaviatūras, diegan fiksi patiesībā var piešauties, tā kā cerība, ka kaut ko rakstīsim arī prom esot, saglabājas!