Lauras dzimšanas diena ir nosvinēta godam un esam gatavi atvadīties no Varanasi. Jauno maršrutu esam izstrādājuši viltīgu, pametam Varanasī jau pusdienlaikā, lai ar tumsu ierastos Lucknow, kurā mums jāuzgaida dažas stundas līdz vilcienam uz Saharanpuri. Pauze ir akurāti tik gara, lai mēs paspētu aiziet līdz centram un pārmaiņu pēc apēst pa kādam ne-veģetāram gardumam. Lucknow ir diez gan musulmaniska pilsēta, tā ka varam it viegli tikt pie grillēta cāļa, kebabiem, gaļas rullīšiem u.tt. Kopumā jāsaka, bija garšīgi un atlika laiks arī nelielam interneta mirklim, bet esam atkal vilcienā un nakts garumā ripinamies uz rietumiem. Saharanpuri ne ar ko īpašu neizceļas, vien esam aprēķinājuši, ka no turienes var tikt tālāk uz mūs interesējošo Rišikešu. Un aprēķinos nav jāviļas, nomainam zibenīgi vilcienus un ar vēl vienu pauzi Haridvarā tiekam līdz pat Rišikešai. Ceļā esam pavadījuši pusotru diennakti un ir tumšs, tā ka nolemjam palikt LP rekomendētā viesnīcā, tā aiztaupot naktsmītnes meklēšanas “priekus”. Pirmais iespaids par Rišikešu ir visai interesants, esam nonākuši tūristu kvartālā, kas ir tāda kā saliņa prom no pārējās pilsētas, visas viesu mājas ir pilnas ar gringo tipa tūristiem, visi restorāni ēdienkartes sāk ar Continental, kam seko Israeli un Italian. Kaut arī tiekam pie labām istabām un nokaulējam cenu labi zemu, esam gatavi pārvākties uz “īsto” pilsētu jau no rīta.
Smieklīgi, bet no rīta noķeram to pašu taksistu, kas mūs atveda iepriekšējā vakarā un fiksi vien esam pie Gangas, gar kuras svētajiem augšteces krastiem tad arī izvietojusies visa Rišikeša, kas slavena ar saviem ašramiem, jogijiem, tempļiem, svētceļniekiem un superseno vēsturi, kuras dažas no svaigākajām lapām aizsākuši The Beatles. Sešdesmitajos gados Bītli Rišikešā pavadīja diezgan labu laiku un būtībā viss Baltais albums vismaz sākotnēji ir tapis tieši šeit, vienā no Riškešas ašramiem. Arī mēs vēl neesam atmetuši domu par kādu laiciņu ašramā, kas ir tāda kā klostera tipa jogas un meditācijas nometne. Visu rīta cēlienu pavadam meklēdami “īsto” ašramu, nonākam pie fanāta kalnos, apskatam gringo ašramu, kas orientēts uz jaunāko pensionāru paaudzi, citu gringo ašramu, kas orientēts uz mazāk maksātspējīgiem jaunākās paaudzes tūristiem, tad ieslīdam vēl askētiskākā uz vietējiem orientētā ašramā, kas šķiet daudz maz pieņemams, vien viņi remontē savas labākās istabas un mums var piedāvāt tikai īstākās celles, un visbeidzot nospriežam, ka ašrams nav priekš mums, labāk palikt viesnīcā un aiziet uz kādām jogas nodarbībām mazākā iestādījumā.
Atrodam gan viesnīcu, gan jogas centru, kas trenē profesionālus jogas skolotājus. Jau nākamajā rītā dodamies uzsākt mūsu jogas gaitas, kas sākas astoņos. Kaut kā jau sākumā man izveidojas konflikts ar skolotāju, kurš mēģina iestāstīt kā mans ķermenis jūtas labāk un kā viņš labāk atpūšas... Nu zini, es jau nu zinu vislabāk, kas manam rumpim patīk. Divarpus stundu garumā saprotu, ka joga viņam nepatīk. Tiesa gan nevar noliegt, ka tie vingrinājumi var būt visai noderīgi un veselīgi, bet tās lietas jādara pamazām, nevar taču sagaidīt, ka es pēc stundas ilgas nodarbības stāvēšu uz galvas vai balansēšu uz rokām visu savu masu, kas salocījusies piecos līkumos, kaut gan Laurai un Alem tas izdodas. Diena paiet diez gan veikli, jo pilsētā, kas šķiet dzīvo uz tūrismu un svētceļniekiem vien ir pa pilno ar visādiem nepāliešu, tibetiešu, indiešu veikaliem, interesantām grāmatnīcām un restorāniem. Tā kā esam vīlušies jogas skolā un diez ko nefanojam par tūristiskuma priekšrocībām, sākam jau plānot nākošo gājienu, vien sanāk nedaudz piebremzēt, jo Laura nejūtas diez ko labi.
Par spīti cerībām, ka tas ir tikai kārtējais karija-baktēriju uzbrukums un no rīta viss jau atkal būs labi, termometra stabiņš negrib krist zem 39.5 C ar visu paracetamola palīdzību. Divas dienas virs 39 nav joks, un meklējam padomu pie ārsta, kurš saka, ka jāuztaisa asins analīzes, jo simptomi nav pārāk viennozīmīgi. Paiet laiks cīņā ar indiešu med-birokrātiju, kuru mēs diez ko negribam zaudēt un sākam cīņu ar baktēriju (galvenais aizdomās turamais) vēl pirms rezultātiem. Nav īsti skaidrs, kas bija ar Lauru noticis, bet antibiotikas šķiet nostrādāja un temperatūra nokrīt uz 35 jau nākamajā dienā, kas gan nenozīmē, ka esam gatavi sēsties vilcienā, lai atvadītos no Riškešas. Paliekam šeit vēl dažas dienas un beigās izrādās, ka paskrējusi nedēļa.
Kopumā Rišikeša nav slikta vieta, kur pavadīt laiku, ja tāda netrūkst, it sevišķi, ja tevi interesē visādas hindu, jogas, tantras, numeroloģijas u.tt. lietas. Ziemeļu daļa gan ir pārblīvēta ar tūristiem paredzētiem iestādījumiem, bet līdzsvaru var atrast dienvidu kvartālos, kur Rišikeša pārtop par visparastāko Indijas pilsētu, ar tirgu, saldumu veikaliem, ielas ēstuvēm, kurpniekiem, aptiekām un traģisku satiksmi. Dienviddaļā mana daudz mazāk tūristu, kuri šķiet meklē mājas prom no mājām un lielāko daļu sava laika pavada ap Lakšmandžulas tiltu, sēdēdami vācu maiznīcās, kuru saturs diez ko neatbilst nosaukumam, lielākoties nav tur ne vāciešu, ne maiznīcu (visas maizītes tiek ceptas kaut kur citur) un ap galdiņiem sēž tumsnēji jaunieši, kas savā starpā sazinās jidišā un uzkož pa kādam falafel.

Happy birthday

Rīts sākas mierīgi, lai gan mani pārsteidz Jāņa sarūpētā šokolādes kūka. Ir karsts un mēs steidzam uz jumta ķerties tai klāt. Otrais pārsteigums – šokolādes kūka galīgi negaršo pēc šokolādes (par ko gan no vienas puses nevajadzētu brīnīties, jo esam Indijā, un viņi jau šokolādi neizniekos likdami iekšā kūkā, tik nedaudz šokolādes tipa glazūrai... varbūt), īpaši dīvaini garšo pirmais kūkas kumoss, ar katru nākamo ir nedaudz labāk, līdz beigās pa četriem esam notiesājuši pusi. Un tad Ale, dzerams savu ikrīta masala tea, man saka, ka viņš šodien ir gatavs darīt visu, ko vien es vēlos. Galvā ienāk tikai viena doma – ejam uz peldi Gangā! Iesākas tas kā joks, bet kad Jānis paziņo, ka viņš jau nu noteikti ies peldēties, arī Ale arī nevar atpalikt. Diemžēl Katja ir nepielaužama un vēl cenšas mūs attūrēt, bet pēc nedēļas Varanasi esam kārtīgi nobrieduši lielajam notikumam, atliek tik atrast “tīrāko” vietu. Izvēlamies mūsu hostelim tuvāko gatu (tas pats, kur nonstopā tiek mazgāti un dedzināti mirušie), un arī pati “peldvieta” ilgi nav jāmeklē, viens vietējais mūs laipni aicina svētaja upē, izstāsta, cik pakāpienu ir uz leju zem ūdens un kurā virziena labāk nedoties lielās straumes dēļ. Atliek tik doties iekšā! Tas nemaz nav tik grūti kā mēs sākumā bijām iedomājušies, nedaudz paplunčājamies un pietiek. Pēc dušas kartējā pastaiga gar Gangu, pa vēl neizpētītām vietām, kad uz vienas no simtiem šaurajām ielām man un pretij nākošajai govij nesanāk īpaši labi izmainīties un viņa man ar vienu ragu iebada vederā. Droši vien, ka ne speciāli, laikam viņa galvu vienkārši bija sagriezusi uz vienu pusi un es jau esmu tā pieradusi pie viņām, ka necenšos ieturēt nekādu distanci vai pat nepamanu, ka man pretī nāk govs = ))))

Rāma Nāma Satahē

Rāma Nāma Satahē... tie ir vārdi, kurus ik pa dažām minūtēm skaļi izrunā bēru gājiena vadītājs un kurus skaļi atkārto mirušā nesēji. Nevaru gluži pretendēt uz precīzu transskripciju latviešu valodā un vēl jo mazāk uz precīzu tulkojumu, bet pa lielam tas ir pilnais hindu dieva Rāmas vārds. Vietējie saka, ka pilnais vārds sevī ietver ideju, ka Rāma ir vistaisnīgākais un droši vien, ka viņš tāds ir, jo no šīs bēdu lejas (indieši domā, ka dzīve uz zemes ir nožēlojama) atpestī ikvienu.
Manukarnika gats (templis) atrodas Gangas krastā, lai līdz tam nokļūtu jāsēžas laivā vai jāmaldās pa vecās Varanasī labirintiem. Varanasī ir pati vecākā pilsēta pasaulē, kas nepārtraukti eksistējusi nu jau vairāk kā četrus gadu tūkstošus un ne velti tā ir viena no vissvētākajām vietām hinduisma piekritēju vidū. Manukarnikas apkaimes ieliņas, kas veido jau pieminēto labirintu ir ne platākas kā trīs metri, kas ir gana, lai tur izmainītos n-tie gājēji, nesēji, bēru gājieni, motociklisti, svētās govis, kas šeit ir kuplā skaitā, un visādi citi indiešu sadzīves dalībnieki. Lai arī ieliņas ir šauras un gana netīras, netrūkst šeit nekāda veida tirgoņu, vienīgi zīda un rotu veikali noslēpušies no nemitīgās miroņu plūsmas, kuru it jauki var vērot sēžot uz viena soliņa ar kādu mūžīgo beteli kožļājošo indieti un dzerot aukstu lassi no māla trauciņa, kurš pēc tam tiek izmests turpat renstelē, kas kalpo gan kā notekūdeņu kanāls, gan miskaste, gan sile govīm, kazām un suņiem, gan publiskā tualete. Līdzīgs liktenis kā māla podiņus, no kuriem tiek dzerta tēja vai lassi, piemeklē arī no koku lapām izgatavotos trauciņus, kuros tiek pasniegti visi gardie ielas ēdieni, par kuru lieliem apjūsmotājiem esam kļuvuši. Arī vietējie ēd ļoti daudz ielas ēdienus, tomēr tur ir savas likumsakarības, ar kurām mēs vēl neesam tikuši skaidrībā, proti, ne katrs ēdiens ir pieejams, katrā diennakts stundā, no rītiem topā ir vieni ēdieni, tad parādās citi, bet vakara repertuārā jau vairs nav atrodami rīta našķi, kurus nomainījuši citi gardumi. Indieši ēd bieži, bet ne pārāk daudz, kas neizbrīna, jo ir diezgan karsts un pilns vēders ari šajā sakarā nepalīdz. Porcijas ir maziņas, bet apmierina ēstgribu uz pāris stundām un laba samosu vieta nekad nav pārāk tālu, lidz ar to nav vajadzības ņemt piecas porcijas, lai panāktu eiropeiskiem standartiem atbilstošu pārēšanos. Kas nedaudz pārsteidz ēdināšanas iestādēs, jo sevišķi ielas ēstuvēs - 99% no ēdājiem ir vīrieši. Un tipiskais indiešu vecis nekur nekustās pēc savām vakariņām bez kārtīgas beteles devas, godīgi sakot, viņš nekustās vispār bez beteles devas. Ne par velti visas rensteles un māju sienas ir sarkanas, jo veči šeit spļaudās ne pa jokam. Pie sarkanām beteles šaltīm vēl var pierast, bet kaut kā negribas pieņemt to, ka neskaitāmi veikalnieki neuzkata par vajadzīgu izspļaut savu kožļājamo pirms sākt sarunu ar tevi, un vārdi “What you want?” no pārpilnas mutes, raidīti griestu virzienā (jāatgāž galvai lai nelīst ārā siekalas) neskan diez ko iedrošinoši.
Pirmo īsto dienu Varanasī pavadam uz atslābuma viļņa, neko daudz nedaram, atrodam interneta salonu, noskaidrojam, kurās ēstuvēs ir vislabākie piedāvājumi, vēl paskatamies uz dažiem degošiem ķermeņiem un izdzeram daudzus litrus ūdens, kas gandrīz tik pat ātri kā izdzerts izsvīst uz pieres. Sēžam uz balkona un skatamies uz līķu straumi, uzspēlējam šahu. Varanasī ir vispiemērotākā vieta miršanai, ja tu esi īsts hinduists, daudz cilvēku ierodas šeit pavadīt savas pēdējās dienas, vēl vairāk cilvēku ierodas jau stīvā formātā uz kremācju Manukarnikā - jaunajā elektriskajā krematorijā, kas ir videi draudzīgāka, vai kādā no mazākajām kremēšanas vietām Gangas krastos, kas ir nedaudz lētāka opcija par slaveno Manukarniku. Starpcitu, līdzīgi kā rietumu pasaulē, arī šeit eksistē visai ienesīgā “apbedīšanas industrija”, pirmkārt jau nestuvju un līķu izrotātāji, tad nesēji un visbeidzot lielie biznesmeņi malkas tirgoņi, kas tirgo gan skaliņus un skaidas, gan ekskluzīvo sandalkoku, kas ir katra mirēja sapnis. Ja tu nespēj tikt pie sandalkoka vai kāda cita koka, tava opcija ir vienkārši tikt iemestam Gangā, kuru dažs arī izmanto (tā runā, paši neesam redzējuši). Ja tu esi jaunāks par 12 vai stavoklī, arī tad tev nav cerības uz kremāciju – pa taisno upē, tomēr tas neattur n-tos svētceļniekus no peldes svētajā upē, kura nu jau ir tik svētīgi piesārņota, ka ūdenī vairs nav atrodams skābeklis un pieļaujamo 50 “slikto baktēriju” uz 100ml ūdens vietā, šeit dzīvo 1 500 000 baktērijas. Peldētāju un upmalas dzīves apskate ir rītdienas plānā, bet šodien vēl pa kādai samosai un pie miera.

Varanasi

Vilciens no NJP (New Jalpaiguri) uz Muglai Sarai atiet tikai 10.30 vakarā, bet tikšana uz staciju aizņem gandrīz visu dienu, jo no rīta mums kārtīgi jāpaēd, tad jāiepērk pārtika pārbraucienam un galu galā jāatrod kāds transporta līdzeklis, ar ko tikt ārā no Kalimpong. Viss iet gludi, līdz transporta līdzeklim, kas šoreiz izrādās būs autobuss, kurš kursē vien līdz Siliguri, kas ir kādus desmit kilometrus no NJP stacijas. Pa ceļam nedaudz salīst mūsu somas, kuras, kā jau šeit ierasts, tiek vienkārši samestas uz autobusa jumta, bet tas nav nekas traks, jo viņas tāpat nebija diez ko attapušās no Sikkim mākoņiem. Divarpus stundu vietā, autobuss līkumo pa kalniem un stāv sastrēgumos, kurus kā jau ierasts izraisa dubļu un akmeņu nogruvumi, kādas stundas četras, sākam jau lēnām tiesāt vilcienam paredzētos augļus, bet lielākais pārbaudījums ir mūsu “izmešana” no busa kaut kur pilsētas centrā, galīgi ne vietā, kur iespējams noķert kādus publiskos transporta līdzekļus uz attālo staciju. Iesākumā mums kaut kā niet un taksisti sauc astronomiskas summas (3Ls), bet kaut kā tomēr tiekam pie godīgā autorikšas vadītāja un jau pēc divdesmit minūtēm esam stacijā. Stacija kā stacija, nekas īpašs, vien problēma tā, ka mums līdz vilcienam jāgaida kādas 4 stundas. Sākam vazāties pa apkaimes restorāniem un tiekam pie visādiem “palīgiem”, no kuriem grūti tikt vaļā. Izmantojam jauno stratēģiju, sadalam grupu divās daļās, viena grupa ar “gidu” ieiet restorānā paprasīt ēdienkarti, bet otra tikmēr ieņem galdiņu iestādījumā, uz kuru patiesi gribam iet. Stratēģija strādā, kad Ale ar Katiu ierodas restorānā, kurā jau sēžam mēs, restorāna boss mūsu palīgu dzen prom, kas samazina mūsu rēķinu akurāti par summu, kura maksājama kā komisijas nauda “gidam” par mūsu atvešanu. Vakariņas ir garšīgas un ievelkas uz vairākām stundām, jo īpašniekam nav iebildumu, ka mēs tur pagaidam un uzspēlejam šahu. Divas stundas indiešu restorānā ir līdzvērtīgas divām stundām kinoteātrī, jo apkārt viss notiek, var pavērot pavāru, citus apmeklētājus un ja nu kas, arī televiorā paskatīties, kas pārsvarā demonstrē Bolivudas jaunākos grāvējus, pa vidu uztrāpam programmai “Breaking News”, kurā tiek rādīts sižets par kuģa katastrofu Jaunzēlandē. Nekas intereresantāks sen nav TV redzēts, nav skaidrs, kas noticis, bet nu veids kā ziņa tiek pasniegta skatītājiem ir oriģināla, tiek rādīts kaut kāds drošības kameras ieraksts ar milzu šūpošanos uz klāja, tad amatiervideo ar kuģi, kurš šūpojas megaviļņos, un tad.... labākie fragmenti no supergrāvēja “Titāniks” ar visu Leonardo di Kaprio, un pāri visam skan kāds no romantiskākajiem roka gabaliem no Nickelback jaunā albuma. (Vēlāk internetā noskaidrojas, ka “Breaking News” stāsts par 2400 cietušajiem nav “īsti patiess”, nekādas katastrofas nav notikušas un sižetā izmantotais video filmēts Tasmānijas jūrā 2008.gadā.) Kad apnīk sēdēt restorānā pārvietojamies uz pašu stacijas ēku, kur nav īsti kur apsēsties, jo katrs brīvais placītis ir aizņemts, cilvēki guļ un sēž visur, izņemot militāristiem paredzētajā nodalījumā, kas ir aptuveni trešā daļa no stacijas zāles. Izmantojot pareizo kaujas taktiku, sarunājam ar dežūrantu, ka varam uz stundiņu izmantot militāristu privilēģijas un tā arī pienāk laiks meklēt mums vajadzīgo peronu. Uzrodas vēl vesels bariņš ar vietējiem, kuri grib ar mums fotografēties un vilciens ir klāt. Tā, kā NJP ir tikai pietura lielajā maršrutā, steigšus meklējam savu vagonu, bet tāda vienkārši nav, paklausam vietējos un gaidam, pēc kādām 15minūtēm, mūsu vagons tiek piekabināts pašā sastāva aizmugurē, un izskatās, ka visiem ārzemniekiem biļetes ir tieši mūsu vagonā. Vēl brauc divas vācietes, trīs anglietes un dīvains pusmūža pārītis no sazin kurienes. Izskatās, ka abi vecākie ceļotāji ir pārvērtējuši savas spējas un pamatīgi cīnās ar izvēlēto scenāriju, ceļot bez grupas, jo vēl mūsu klātbūtnē viņi zvana policijai un sūdzas, ka aizdomīgs tips viņiem seko pa peronu.

Pats vilciens nav diez ko pārsteidzošs, nedaudz mazāk kopts kā tas, ar kuru ieradāmies no Kalkutas, bet nav arī pilnīgs grausts, tā ka ieņemam vietas un ejam gulēt. Ir diez gan karsts, jo esam atgriezušies lejā un vilciens ir riktīgi skaļš, bet kaut kā izdodas nogulēt līdz pat deviņiem, tiesa gan ar nelieliem pārtraukumiem, par kuriem jāpateicas virtuves vagona personālam, kas mani modina septiņos, tad astoņos, lai noskaidrotu manas domas pusdienu sakarā.

Pa ceļam milzīgs līdzenums ar n-tajiem rīsa laukiem un maziem ciemateļiem, kas no malas izskatās baisi nabadzīgi, un laikam jau par to nav jābrīnās, jo braucam cauri pašai nabadzīgākajai no Indijas provincēm, Bihārai. Ik pa brīdim manam govis, kas cenšas izspiest minidīķīšus no krastiem, salīdušas ūdenī, cieši viena pie otras un meditē pusdienas karstumā. Pat lielākās pilsētās visas sienas nolipinātas ar govju “pankūkām”, kas acīmredzot tiek žāvētas, lai pēc tam izmantotu kurināšanā. Un, protams, atkritumu kaudzes, kas lielākajos miestos ir turpat starp vilciena sliedēm un vietējo mājām. Arī brauciena laikā tukšās ūdens pudeles un ēdiena pārpalikumi lido pa logu laukā visu laiku. Lieki piebilst, ka atkritumu urna vilcienā nav.

Galā nonākam ar nelielu kavēšanos, ceļā esam pavadījuši divdesmit stundas. Muglai Srai stacija nav diez ko lliela, bet pirmā lieta, ko pamanam, tā ir vienkārši pilna ar žurkām. Žurkas dzīvo visur, un diez ko nebaidās no cilvēkiem, dažas ēd kaut kādu maizi, dažas vienkārši izvedušas pastaigā savu jauno paaudzi, citas skraidelē riņķī, un nevienam tas neliekas dīvaini, izņemot mums, uz dažām sekundēm. Diez gan veikli tiekam pie braucamā uz 18km attālo Varanasī, nākas gan nedaudz pakaulēties un paspēlēt teātri, bet tiekam galā un uzņemam kursu uz Manakarnikas templi, kura apkaimē it kā ir pāris pieņemamas naktsmītnes. Izmaldamies pa visādiem labirintiem, bet beigās atrodam ļoti labu viesnīcu, izdodas arī labi nokaulēt cenu, un pēc dušas esam gatavi doties vakariņās. Izdomāju dvieli izkārt uz jumta, no kura paveras skats uz pašu templi. Izrādās Manakarnikas templis ir kremēšanas templis, un katru dienu tur tiek sadedzināti 100-200 hinduisti no visas Indijas. Aizejam paskatīties tuvumā, diez gan iespaidīgi, ko gan nevar teikt par iespējām paēst vēlākā vakara stundā. Šeit ēšana sākas pēcpusdienā un ir cauri jau kādos septiņos vakarā, tā ka dzīves ritms jāpakārto šim faktam. Varanasi mūsu iela ir tāds kā lielceļš uz viņsauli, ik pa dažām minūtēm aiziet kāds ziediem izrotāts mirušais tempļa virzienā, un atpakaļ neatnāk, un tā dienu no dienas, par ko mums būs iespēja pārliecināties, tā kā domājam šeit palikt vairākas dienas.

Ceļā uz Kalimpong atkal nogruvums, visi izkāpj no saviem transporta lidzekekļiem un skatās... Saprotam, ka pašu spēkiem nespējam cīnīties ar lielo akmeņu nobrukumu un sākam apsvērt došanos atpakaļ vai iespējamo pāris stundu gaidīšanu, tomēr notiek brīnums un pusstundas laikā buldozers ir klāt un problēmu atrisina. Izlīkumojam pa kalnu ceļiem un ierodamies Kalimpong, lai visai drīz saprastu, ka esam nedaudz iesprūduši. Vienīgā Sikkim un Bengālijas kalnu saikne ar pārējo Indiju ir ne pārāk lielā Siliguri pilsēta, kuras iedzīvotāji akurāti šobrīd ir izdomājuši streikot, lai prasītu labākus dzīves apstākļus, tādā veidā paralizējot visu satiksmi ar dienvidiem. Vispār jāsaka, ka Indijā streikošana un visāda citāda veida protestēšana ir cieņā, nav nemaz jāmin Kašmiras seperātisti vai Biharas maoisti, tepat Rietumbengālijas ziemeļos, neliels kalnu apgabals, kura centrā atrodas Dārdželinga, izdomājis tikt pie lielākas autonomijas. Zaļi balti dzeltens karogs plīvo vai pie katras mājas arī Kalimpong, onkulīši pie tradicionālajām cepurēm sasprauduši nozīmītes ar kalniešu dunčiem un katrs sevi cienošs veikals uz savas izkārtnes, zem nosaukuma, min vārdu “Gorkhaland”, kas ir vietējo pašizdomāts nosaukums teritorijai, kuru viņi grib padarīt par vēl vienu Indijas provinci. Teritorija ir tik maza, ka tā noteikti būtu vismazākā Indijas province, ja valdība piekristu “dumpinieku” prasībām, tomēr neizskatās, ka kādu vispār šīs prasības interesē, jo “reģionā” nav manāma armijas klātbūtne, par Gorkhas zemi neraksta pat Bengal Post un arī paši vietējie rīko tikai mazus protestiņus, iet nelielos gājienos, dziedādami dziesmas, būtībā nepanākot neko vairāk kā sastrēgumu tā jau sastrēgušajā satiksmē.
Tā kā Kalimpong pavadīsim divas dienas (streiks būšot tikai vienu dienu), un te nav pārāk daudz lietu un vietu, kuras mēs gribētu apskatīt, tad plānojam savu laiku visai relaksēti, pat relaksētāk kā parasti. Atklājam, ka Kalimpong gatavo diez gan pieņemamas kvalitātes sieru, vēl te ir atsevišķas diez gan labas kafejnīcas, kas tirgo indiešu saldumus, kuri ir tiešām garšīgi, bet pietiekoši saldi, lai apstātos pēc pāris nelieliem kumosiņiem. Vēl aizejam uz papīra fabriku, kur, izmantojot vēsturiskas metodes, no kāda vietējā krūma celulozes tiek gatavots lielisks papīrs. Šī papīra ražošanas tradīcija aizsākusies pirms daudziem gadsimtiem budistu klosteros, un pašu svarīgāko manuskriptu oriģināli rakstīti tieši uz šāda papīra. Kalimpong apkārtne slavena arī ar saviem dārziem, kur sēklu un sīpolu eksporta vajadzībām tiek audzēti dažādi krāšņumaugi un ziedi, tomēr šobrīd maz kas zied, kādēļ uz dārziem doties lielas jēgas nav.
Joprojām eksperimentējam ar indiešu virtuvi un gaidam, kad beigsies Siliguri streiks, kas paildzinājis mūsu vizīti Kalimpong, un varbut nemaz nav arī tik slikti šeit uzturēties pāris dienas, šeit nav neviena tūrista, pilsēta ir diez gan dabiska un pat interesanta.

Sikkim

Nākamais rits iesākas ar nelielu gaidīšanu džipu stacijā, pēc kādas stundas džips, kurā saspiežas 13 cilvēku (dažiem gan jāsēž uz jumta un šoferim knapi pietiek vietas) ir piepildījies un dodamies ceļā uz Peling, kur mūs jau gaida Ale un Katja. Pēc kādām 20 minūtēm transporta lidzeklis jānomaina, jo ceļu sķērso nogruvums, kas kā vēlāk izrdīsies šeit nav nekas neparasts. Raušamies ārā no džipa, savācam savas pauniņas un kādus simtes metrus noejam kājām. Otrā pusē akmeņu kaudzei mūs jau gaida nākošais džips Ceļš, protams, ir līkumains, šaurs un stāvs, tomēr ļoti, ļoti interesants, lai arī daudz ko vairāk par tuvumā esošajām tējas plantācijām un tējas novākšanas procesu mēs nespējam novērot, jo joprojām esam mākonī, kas atrodas apmēram 1500m virs jūras līmeņa. Kad tiekam līdz ielejas apakšai, grūti noticēt, ka iespējama tik liela atšķirība laikapstākļu ziņā starp Dardželingu un 1000 metrus zemāk esošo Džortangu. Manāmi tikai daži mākoņi, ir diez gan silts, lai neteiktu karsts un tik šausmīgais mitrums arī vairs nav manāms. Esam oficiāli ieradušies Sikkim, kas ir viena no mazākajām Indijjas provincēm, kura robežojas ar Nepālu, Tibetu (Ķīnu) un Butānu. Līdz pat 1975. gadam Sikkima bija neatkarīga valsts, bet šķiet karalis ne pārāk labi tika galā ar kalnu pārvaldīšanu un Indija kaut kādā veidā “nopirka” sev jaunu provinci. Nepaliekam Džortangā pārāk ilgi un pēc pus stundas jau atkal sēžam džipā, kas mūs atkal ved kalnā. Divarpus stundas un esam Pelling, kas ir baigā tūrisma citadele, par ko nerodas šaubas ieraugot visas viesnīcas un restorānus, kuri gan šobrīd stāv tukši, kas neizbrīna, jo esam atgriezušies mākonī. Šoreiz gan par mākoni īpaši nesatraucamies, jo satiekam mūsu vecos draugus, ar kuriem tad arī pavadam atlikušo dienas daļu, jo labi ilgi neesam tikušies.
Nākošajā rītā dodamies uz budistu klosteri, kas neko īpaši mūs neiespaido, ir redzēti nopietnāki, varenāki un interesantāki klosteri. Laiks ar nekļūst labāks, un par spīti lietum izdomājam iet uz deviņus kilometrus attālo kaimiņpilsētu Geizingu, kurā todien notiek tirgus. Ceļš ir tā vērts, jo tirgus ir neliels, bet diez gan interesants. Pa pilnam ar vietējiem sikkimiešiem, kas no kalniem sanesuši visādus augus, saknes, augļus un dārzeņus, par kuru eksistenci mums iepriekš nebija ne jausmas. Protams, turpat ir arī atslēgu un kedu tirgotāji, lietussargu meistars (ļoti pieprasīts pakalpojums), rīsu un lēcu maisi, garšvielu pakas u.tt. Pašu tirgu var izstaigāt trīs minūtēs, bet mēs pakavejamies ilgāk, pavērojam cilvēkus. Kā jau tas nereti gadās tirgos, visinteresantākās ir vecās tirgus tantes, kas par spīti saviem gadiem nes milzu paunas un uzpīpē vietējo džungļu tabaku un rotājās ar visai ekstrēmiem pīrsinga gabaliem.
Vakarā nolemjam, ka par spīti tam, ka Sikkim ir viena no skaistākajām Indijas ziemeļu provincēm (tā daudzi saka), mēs te nevaram ilgāk uzturēties, jo mākonis aizsedz skatu uz Himalaju augstākajām virsotnēm, un mitrums ir diez gan neizturams, kaut vai tāpēc, ka dvieļi pēc dušas nav izžāvējami un pamazām slapjas paliek arī tās mantas, kuras vēl nemaz neesam ņēmuši ārā no somām. Plāns ir gatavs, jau rīt atkāpjamies uz Kalimpong, lai tālāk dotos karstajā un saulainajā virzienā.
Vēl gan satiekam viesu mājas īpašnieku, kas ir visai kareivīgi noskaņots sikkimiešu seperātists, kurš mums izskaidro šo to no provinces vēstures, kultūras un attiecībām ar Indiju. Laikam visspilgtākais citāts no viņa puses, kuru būs grūti aizmirst, bija kaut kas līdzīgs šim... “Tā vairs nav cīņa par teritoriju vai cīņa par rīsiem, bet gan cīņa par rasismu!” Jautājam, vai tad Indijā ir baigais rasisms? “Nē, nav, bet mēs, baltie (sikkimieši ir vairāk līdzīgi ķīniešiem nekā indiešiem), negribam, lai melnie ienāk mūsu teritorijā!”

Atliek tikai saslavēt indiešu virtuvi, lai viņa pagrieztu pret tevi savu velnišķīgo kreiso vaigu. Šodienu pa lielam pavadam rehabilitācijas režīmā, ēdam augļus un maizi, jo kaut kā nevelk uz karija tipa ēdieniem, kas šķiet tikai sekmētu atgriešanos sēdus pozā. Augļi šeit liekas baigi dārgi, granātāboli maksā 100 rūpijas kilogramā, kas nozīmē, ka par diviem nelieliem sarkanajiem mēs maksājam tik pat cik par mērenām pusdienām diviem veģetāriešu restorānā (90% restorānu ir veģetāriešu). Lasam “Bengal Post”, ēdam milzu bulciņu, tāda pati kā parastākā smalkmaizīte dzimtenē, tik dauz lielāka (kādi 25cm diametrā), un lādējamies uz Beni's restorāna tējas vārītāju, jo mums liekas, ka tieši viņa brūvējums mūs ir novedis līdz tik nožēlojamam stāvoklim. Diez ko vairāk jau arī padarīt nevar, jo joprojām esam iesprūduši mākonī, kurš neizrāda nekādu vēlmi kaut kur pazust.
Liekas, ka šodien visas pilsētas skolas svin skolotāju dienu, jo centrālajā laukumā pilns ar sīkajiem, kas cenšas veidot tādu kā dzīvo aleju, mums gan nepietiek pacietības sagaidīt šova kulmināciju, bet pieļauju, ka beigās visi skolotāji iziet cauri tai alejai un tiek godināti pašā Dardželingas augstākajā un svētākajā kalnā. Lai nu kā ar to skolotāju dienu, bet izglītības sistēmai šeit ir milzu loma. Kā jau bijušās britu impērijas valstij pienākas, te visi skolnieki valkā formas, kas īpaši nemaz neatšķiras no tām, kuras redzamas angļu, jaunzēlandiešu vai austrāliešu skolās, varbūt vienīgi tās tiek nēsātas ar lielāku lepnumu. Otra lieta, vismaz Dārdželingā lielākā daļa skolu ir iemitinājušās vecajās koloniālajās ēkās, kas vēl vairāk liek aizomāties par līdzībām skolu sistēmās. Un, škiet, ka lielākajā daļā skolu, nu vismaz labakajās skolās, mācības notiek angļu valodā, kas arī labi atainojas uz ielām, kur mums neiet pārāk grūti ar kominikāciju. Nav ne jausmas cik laba ir pamatizglītība vai cik efektīva ir vidējā, bet piedāvājumi studēt visdažādākajās augstākās izglītības programmās ir izlīmēti vai uz katra staba, interesanti, ka nav nekur tālu jābrauc, jo pie sava MBA vai LLM tu vari tikt tepat kalnu mazpilsētā.
Saņemam spēkus un dodamies pavadīt vakaru Saulrieta tējnīcā, tā kā mākonis nekust no vietas, saulrietu nemanam, bet tiekam pie vislabāko Dārdželingas tēju degustācijas. Izvēlamies sešas dažādas melnās tējas, no dažādām kategorijām un cenu grupām. Tiekam arī pie maigākajām pirmās ražas tējām no pagājušā un šī gada, bet laikam Ceilona ir mūsu priekšstatus par labu tēju sagrozījusi tā, ka priekšroku dodam otrās un pat trešās ražas tējām. Tāpat mēs neesam pietiekoši rūdīti tējas cienītāji, lai atzītu “superfine” tējas pārākumu pār vienkāršāko “fine”, kas nav arī tik būtiski, jo galu galā, kas kuram garšo ir visai subjektīvs jautājums. Pedējās tējas glāzes tukšojam jau pēc tējnīcas slēgšanas, kas gan nav diez ko strikts jēdziens, jo vēl pagūstam iegādāties 100 gramus 2009,gada 2.ražas “Giddapahar” muskatell melno tēju. Starpcitu, ja ir vēlme tikt pie kādas no lieliskajām Dārdželingas tējām to var izdarīt arī onlainā www.nathmulltea.com. Tējas cenas noteikti ir pievilcīgākas nekā rietumos, un sūtīšana maksā aptuveni 15ls par pirmo kilogramu (katrs nākamais lētāk), un, kas patīkami, jau pēc piecām dienām vari baudīt īstu mantu.
Tējas vakars beidzas akurāti laikā, kad, kā jau ierasts, pazūd elektrība, atpakaļceļu caur visu pilsētu mērojam pustumsā, ģeneratoru dūkoņas aplenkti. Neviens te vairs sen nebrīnās par divu stundu tumsiņu, kas sākas ap pusē astoņiem. Nopērkam divus ūdeņus, vienu sveci un rullīti papīra, ar cerību, ka līdz rītam pietiks, jo plānojam tikt uz strīpas, lai dotos tālāk kalnos uz Sikkim provinci.