Ziema dienvidos

Kā teica viens ļoti populārs itāļu blogotājs Ale: “Ja es rakstītu biežāk, neviens vairs manus rakstus negaidītu, un Jūs mirtu no garlaicības!” Atskatoties uz pēdējo mēnesi vai diviem, šķiet kaut kas tomēr ir mainījies. Laikam jau nekas nestāv uz vietas, tik dažkārt jāpaiet ilgākam laikam lai pamanītu, ka ledus ir sakustējies. Liekas tikko rakstījām par kiwi ražas ievākšanu, bet tagad jau esam pavisam citā Jaunzēlandes galā, bet joprojām tajā pašā Jaunzēlandē.

Pēc kiwi pasākuma, bijām nolēmuši ķerties pie lielās vīnogu “ziemas apkopes”, diemžēl pagājusī pasules krīzes sezona ēnu nu ir uzmetusi uz Jaunzēlandes vīna industriju un neklājas tik viegli ar laba ziemas darba atrašanu. Jau pazīstamie vīna lauki pieņēmuši lēmumu sadarboties ar kontraktoriem, tā vietā lai algotu savus darbiniekus, kas mūs ne pārāk iepriecina un liek izvēlēties par labu ceļam uz dienvidiem.

Jūnija vidū ierodamies Ziemeļotago, kur gandrīz pilnīgas nekurienes vidū atrodas Džūlijas augļudārzs, kuram nu jāgriež laukā vecie un jaunie zari. Jāatzīmē, ka ceļš uz Kurow, kas ir 600km no Blenheimas, mums sanāk “ar piedzīvojumu”. Pārkarsējam Subaru motoru, jo kaut kādā veidā aizmirstam par minisūci dzesēšanas sistēmā, tā nu tiekam pie dūmiem un pamatīga cauruma radiatora trubās. Ar n-tajām pieturām gan galā tiekam, bet viens ir skaidrs, ar Subaru uz 60km attālo veikalu diez vai mēs aizbraukt varēsim. Ilgi gan nav jādomā iepirkšanās shēma un risinājumi, jo piebeidzam nabaga mašīnu pilnībā un tiekam pie pagaidu varianta, īsta fermeru pikapa, divdesmitgadīgas Tojotas Hilux!

Protams, nepietiek ar īstu fermeru vāģi, vajag arī īstu fermas dzīvesvietu. Iekārtojamies aitu fermas teritorijā kalnos esošā kotedžā, kuru, kā jau pienākas fermas dzīvesveida piekopējiem, apsildīt ir gandrīz neiespējami. Taču apkures problēmas jaunzēlandiešus nenomāc, kā tas šeit pieņemts, spītējot ziemai, tiek uzvilkta papildus kārta. Staigāt pa māju jakā, cepurē un trīskārtīgās vilnas zeķēs ir norma ne tikai mūsu kotedžā. Bez elektriskā palaga ziemas laikā neguļ neviens vietējais un arī mēs ar prieku izbaudam šo ekstru.  Vēl mums uzrodas kaķis, kas sākumā izliekas par savvaļas kaķi, tomēr vēlāk atkožam Rokijas, kas izrādas fermas kaķis, viltības. Tagad Rokija dzīvo kopā ar mums.

Darbs pats par sevi nav pārāk grūts, bet par vieglu tādu arī nenosauksi. Sevi lieki nenomocam, jo maksā mums par darba stundu nevis padarīto, lielākais mīnuss – laiks velkas lēni. Iesākumā Laura strādāja uz platformas, kas uzmontēta uz traktora, kamēr es braukājos ar hidrauliskajā trepēm, bet tā kā trepes šobrīd ir remontā, abi esam uz viena traktora, vismaz varam izanalizēt viens otra prasmi graizīt kokus.

Vēl pa šo laiku esam vienreiz bijuši tuvākajā lielpilsētā Oamaru (16000 iedzīvotaji), cilpā noķēruši vienu trusi (ne pārāk garšīgs cepetis), trīs reizes esam mēģinājuši iekarot “blakus” esošā kalna virsotni, knapi 2000 metri (brīvdienās negribas sevi pilnībā nomocīt), divreiz esam bijuši makšķerēt (trīs foreles) un vienreiz vakariņojuši vietējā Fish & Chips iestādē. Un ir palikušas vien 4 nedēļas līdz brīdim, kad pamatam Jaunzēlandi.

Ar traktoru pa tuneli

Kiwi pakošana pa vakariem kaut kā mums neiet, jo ne katru vakaru ir ko pakot. Laikam nav tā labākā raža šogad! Tā nu mums ir vēl vairāk brīvā laika. Vienu vakaru pēc pastaigas gar jūru piestājam kaimiņu kiwi pakotavā apjautāties par darba iespējām, un izrādās esam pareizajā laikā, pareizajā vietā, jau nākamajā rītā varam ķerties pie darba. Jālasa kiwi! Vēl viena lieta, ko blakus traktora vadīšanas prasmei varēsim rakstīt savos CV!

Visi skarbie kiwi profiņi ir diez gan nelaimīgi, jo jālasa zeltītais kiwi. Mums tas neko neizsaka, jo nav jau ar ko salīdzināt, un tā kā negatavojamies uz sprinta lasīšanu, nav mums nekādu iebildumu pret saudzīgu pieeju, kas esot nenormāli svarīga zeltīto ogu gadījumā. Dārzs liekas diez gan jauks, brokastīs tiek pievesta kafija, silti cīsiņi mīklā un menedžeris nodod mums ziņu no saimnieka, kas esot sajūsmā par mūsu pielasīto kastu kvalitāti. Pēcpusdienā pārejam uz zaļajiem (klasiskajiem), izdodas palielināt tempu, bet tik un tā netiekam līdzi komandām ar pieredzi, kas gan īpaši nesatrauc, jo diena ar to arī beidzas. 

Visa lasīšana ir diez gan interesanta, jo kiwi aug tādos kā kokos, kas nav augstāki par diviem metriem. No divu metru augstuma uz abām pusēm liecas stīgas, veidojot divus “tuneļus”. “Tuneļa” sienas ir darba lauks, pa kuru cīnīties. Kad soma ir pielasīta, kiwi izberam kastē, kad piekabe ar četrām kastēm pilna, dzenam traktoru no rindas ārā, un ķeramies pie nākošā. Lasīt kiwi, protams, var ikviens, bet optimāli tev jābūt ne garākam par 1.75 metriem, ar stiprām kājām, muguru, pleciem, rokām u.tt.. Pilna kiwi soma ir pa vidu starp 30 un 40kg, pilna kiwi kaste ir aptuveni 400kg, pilna piekabe ir 4 kastes. Pie šādiem aprēķiniem nonākam, jo trīs dienas pamatīgi līst un darīt neko prātīgu nesanāk. Laura tiek iekomandēta pakotavā, kas esot diez gan OK, ja jāsalīdzina ar iepriekšējo, bet man ir laiks eksperimentēt virtuvē, lasīt grāmatas un izglītoties. Vēl pāris dienas paiet kamēr dārzs pažūst un traktori var puslīdz stabili kursēt pa rindām. Notiek nelielas izmaiņas virknējumos, un pēc lietus lasam četratā, mūsu bandā ir čehs Jans, kas lasa riktīgi ātri un vietējais Džeisons, kas lasa… gandrīz nelasa. Laura un Džeisons drīz vien atgriežas pakotavā, bet ar Janu sarīkojam ātrumlasīšanu, gandrīz izdodas pārspēt dārza absolūto rekordu, tomēr nākas apstāties pie 16 tonnām (8 katrs), jo blakus komandas spicākais vecis tiek hospitalizēts pēc visai stulbas sadursmes ar koku un diena beidzas ātrāk kā plānots. Nākamajā rītā uz ātrumlasīšanu nevelk, bet nav jau arī kur skriet, nolasam pārpalikumus, un sezona ir cauri. Vienīgi Laura vēl cīnas pa pakotavu, bet arī tas nav uz ilgu laiku.

Kiwi ir oga, kurai šo vārdu pagājušā gadsimta piecdesmitajos deva jaunzēlandieši. Mārketinga speciālisti ar šādu triku cerēja iekarot Amerikas tirgu, acīmredzot, triks izdevās veiksmīgs, jo ogas īsto nosaukumu reti kurš vairs atceras. Angliski oriģinālais nosaukums skanēja Chinese Gooseberry, latviski Ķīniešu Ērkšķoga. Autortiesības uz zeltītās un sarkanās ķīniešu ērkšķogas genomu pieder Jaunzēlandiešu kiwi eksportētāju apvienībai!

Kiwi oga

Ir rudens, bet tā kā esam pavirzījušies kādu gabaliņu ziemeļu virzienā, joprojām ir silts un saulains. Šobrīd esam Motuekā, kur pagājušo sezonu mocījāmies ar ābolu lasīšanu un apsolījām sev, ka vairs nekad nelasīsim šos augļus. Nekad nesaki nekad! Plāns doties uz Motueku bija jau sen, jo gribējām apciemot Klēru un Kregu, pie kuriem palikām visu pagājušo ābolu sezonu. Tā nu esam atkal šeit un... lasam ābolus, bet šoreiz tas ir pavisam citādi, jo mēs nestrādājam, mēs palīdzam = ))) un āboli ir lieli un daudz un var lasīt visu pēc kārtas!!! Ideāli!!! Bet tā kā ābolu ir tikai palīdzēšana, esam atraduši vakara darbu kivi pakošanas centrā. Tā nu darbadienās četras stundas atlasam labākos kivi eksportēšanai.

Adios Roxburgh

Roksburgā pēdējās dienas paiet krāmējot un pakojot tās mantas, kas mums saradušās kopš pārcelšanās uz šejieni, un to nav maz. Esam patiesi priecīgi, ka varam doties prom, tomēr šo patikamo sajūtu atkal nedaudz patraucē mūsu priekšniece, ar kuru mums ir jāiet vakariņās (dažreiz vienkārši esam pārāk pieklājīgi, un citi cilvēki pārāk nepieklājigi = )))).  Tā nu ar grūtībām saspiežam visu (arī Ali un Katiu) mašīnā un esam gatavi atkal doties ceļā. Diemžēl pirmajā dienā līst un pirmā pietura - Jaunzēlandes augstākā virsotne - Kuka kalns izpaliek. Tā nu dodamies uz Kraistčērču, kur relaksēti pavadam 2dienas un paspējam nobaudit vēl kādu no Ales garšīgajiem ēdieniem. Mūsu draugi jau pēc paris dienām uzsāk 6 mēnešu tūri pa Āziju,  tādēļ pēdējās dienas pavadam karstajos avotos, pie jūras un makšķerējot, kur izdodas pazaudēt mašinas atslēgas (vēlāk arī atrast) un piedzīvot vēl šādus tādus kuriozus = )))

Finito

Dienvidu salas centrālajā reģionā augļu sezona tuvojas noslēgumam. Mūsu veikalā palikuši tikai āboli, bumbieri, daži nektarīni un dažas sapakotas miksētu augļu kastes, kuras plauktos stāv jau kādu mēnesi un no kurām ik pa laikam izņemam pa kādam sapuvušam persikam vai bezgaršīgam nektarīnam. Ir pavēss un mēs priecājamies, ka vairs tik bieži nav jātaisa saldējums. Arī mūsu priekšniece ir nedaudz atslābusi un sāk izrādit kadas cilvēcīgākas pazīmes. Jēēēē, šī ir ilgi gaidītā pedējā nedēļa. To visu vēl patīkamāku padara mūsu draugi – Ale un Katia (tie paši, kurus satikām Meksikā), kuri „nedaudz” izmainot savu maršrutu nu ir Jaunzēlandē un jau nedēļu mūs pēc darba sagaida ar vakariņām itāļu stilā un iekurinātu kamīnu. Nākamnedēļ pametam Roksburgu, kur nu jau bijām sākuši justies kā vietējie – dodoties uz vienīgo miesta veikalu vienmēr satiekam kādu pazīstamu cilvēku,kurš grib uzzināt, kas tad mums šovakar vakariņās vai kas jauns mūsu veikalā. Dzīve laukos ir darijusi savu un nu mēs esam sākuši cept maizi, gatavot ievārījumu, dažādas mērces, skābēt kāpostus.

Tasty

Roksburgā,pilsētā, kur turmpāk strādāsim, ierodamies jau dienu iepriekš, lai iekārtotos mums piešķirtā 3 istabu kotedžā. Māja kā izrādās ir viena no pirmajām šajā reģionā, lai arī nav ideālā stāvoklī, mēs esam priecīgi, jo mums ir pašiem sava gulta, duša un virtuve, pēc kā kempingojot mēs bijām īpaši noilgojušies. Apkārt mūsu miteklim ir desmitiem (varbūt pat simtiem) persiku koki, no kuriem arī mēs pirmajās dienās ievācam pa kādam auglim un, protams, truši, kuri Jaunzēlandē laikam ir visur. Darbs? Hmmm.... ar ko lai sāk??? Šobrīd mūsu veikalā ir kādas 3 šķirnes ar aprikozēm, persikiem, nektarīniem, āboliem, bumbieriem, plūmēm, vēl ir darzeņi, īsts augļu saldējums, dažādi ievārijumi, mērces, čatniji, sulas, saldumi. It kā jau vienkārši - pakojam kastēs un maisos augļus, darzeņus, strādājam pie kases, papildinam plauktus ar trūkstošo, taisam saldējumus... . Tagad jau gandrīz pie visa vairāk vai mazāk ir pierasts, bet nu šī nav parasta augļu tirgotava ceļa malā. Mēs strādājam 6 dienas nedēļā, 10 stundas dienā bez pātraukumiem vai atpūtas brīžiem, arī pusdenas ēdot, kas ir jādara, jo visam vienmēr ir jābūt perfekti Problēma ir mūsu priekšniece un tā ir ļoti liela problēma, kuru ceram izturēt vēl kādu mēnesi. Katrā ziņā Roksburga ir mazs miests, kur vienīgais pārtikas veikals tiek slēgts pirms mēs vēl beidzam darbu un internets maksā 2Ls stundā.

Augļu sezona

Hmmm ... jā, izrādās, ka Jaunzēlandē pa gadu ir daudz kas mainījies jeb citiem vārdiem sakot, krīze ir arī šeit. Vietējie ir noraizējušies ne pa jokam, jo bezdarbs valstī sasniedz 7%! Tā kā Jaunzēlande ir īpaši populārs galamērķis strādājošo brīvdienu lūkotājiem, darbu atrast nav tik viegli kā pirms gada. Arī Denijs , mūsu priekšnieks, pie kā lasījām ķiršus gan pagājušo gadu, gan šogad, vairs nejoko tik daudz... un ķirši arī šogad sūdīgi. Un vietējie sūdzās par auksto vasaru. Un mēs, piebeiguši ķiršus, dodamies nelielās brīvdienās pa ceļam vien ieskrienam uz darba interviju augļu tirgotavā.
Brīvdienas sākas ar pāris dienām Danīdenā, bet tad nospriežam, ka brīvdienām ir jābūt BRĪVDIENĀM, un uzņemam kursu uz Dienvidiem, liekas, ka Milford Sound ir viens no retajiem Dienvidu salas nostūriem, kur vēl neesam bijuši, tad nu uz turieni arī dodamies. Pirmā diena paiet tiekot līdz pašiem, pašiem Jaunzēlandes dienvidiem, kur atrodam diez gan jauku bezmaksas kempingu jūras krastā. Pēcpusdienā ķerstu haizivis, kas gan šeit nav diez ko lielas, metru garas, varbūt. Laura lasa savu jauno žurnālu un atnāk tik apskatīt manas draudzenes jūraszvaigznes, kas šiten ir milzīgas. Jau nākamajā dienā virzamies tālāk un dažās stundāš šķērsojam vai visu Fjordu zemi. Piestājam Manapouri, kur gandrīz visu dienu arī pavadam pie ezera, kas baigi smuki izvietojies starp kalniem un apskalo mazus olīšus, kuros diez gan labi atlaisties saulītē. Vienīgā nelaime ar mazajiem olīšiem ezera krastā ir tā, ka viņus iecienījušas arī smilšu mušiņas, par kuru neesamību Latvijā katram tās iedzīvotājam ik dienas ir jāpateicas Dievam vai vienalga kam viņš/viņa mēdz pateikties par uz ietves atrastu divdesmit latu banknoti. Pa nakti gan pie ezera palikt nevar, jo vietējie šķiet ne pārāk ciena lētā gala tūrismu, visur salikuši zīmes „No Camping”, var jau arī viņus saprast, jo Te Anau un Manapouri kalpo kā bāze lielai daļai no tiem simtiem, kas ik dienas dodas uz Milford Sound . Atrodam vēl gaumīgāku naktsmītni, ieparkojamies pašā mušiņmakšķerēšanas mekas viducī, Wai____ upes krastā. Upe ir vienkārši fantastiska, droši vien viena no pašām, pašām krutākajām vietām visā pasaulē, foreļu copes ziņā. Desmitiem kilometru garumā pie upes klāt tikt nav iespējams un šī vienīgā vieta, kurā esam apmetušies, tika atbrīvota no krūmiem 60tajos gados, kad Jaunzēlandē plānoja ierasties karaliene māte, kura esot bijusi baigā mušiņmakšķerēšanas entuziaste. Saslapēju visus savus vizuļus un drēbes, bet pie sapņu lomiem netieku, bet pie lomiem netiek arī vecie mušu pro vīri, un pa visiem spriežam, ka makšķerēt ir forši vienalga, tas ne kas, ka forelēm brīvdiena. Nākamo rītu sākam agri, lai uz simtpiecdesmit kilometru attālo „fjordu” tiktu pirms deviņiem rītā un kāptu uz pirmā kuģa, kas tūristus aizved līdz Tasmānijas jūrai un atpakaļ.
Simtu piecdesmit kilometri jau nav daudz, bet Jaunzēlande paliek Jaunzēlande, pāris kilometrus braucam ar ātrumu, kuru mums diktē aitu bars jeb pareizāk aitu baru dzenošais suns. Tūkstošiem aitu un Subaru pa vidu uz valsts nozīmes ceļa, diez vai kur citur pasaulē kaut ko tādu ieraudzīt. Tad ieskrienam mākonī, kas ieķēries kaut kur kilometra augstumā, līdz ar ko laižam garām visus saullēkta kalnu skatus, kas gan satrauc mazāk par sajūtu, ka var palaist garām arī kāda asāka līkuma skatu. Īsi pirms pašas pārejas sasniegšanas izlienam no mākoņa un sākam ceļu uz leju, uz Milford Sound. Šķiet, ka Milford ir pats pazīstamākais un populārākais no visiem Jaunzēlandes „fjordiem”. Kādas piecas kompānijas piedāvā kruīzu pa līci un diemžēl visas piecas savus pirmos kuģus ir palaidušas ceļā īsi pirms mūsu ierašanās. Tiekam pie biļetēm uz kuģa desmitos. Gandrīz divas stundas ilgais brauciens pa garu neliekas. Delfīnus un vaļus gan nesatiekam, tik vien pārdesmit roņus, bet ne jau tas padara kruīzu īpašu. Daba šeit ir patiesi īpaša, jo fjords, kas patiesībā nav nekāds fjords, vijās starp riktīgi iespaidīgām klintīm, kuras apaugušas ar jūras tuvumam spītējošiem kociņiem. Šur tur no klintīm gāžas ūdenskritumi un citi kuģi tālumā liekas kā tādas mazas laiviņas. Viena no augstākajām fjorda sienām sniedzas aptuveni 700 metru augstumā, salīdzinājumam, Empire State Building Ņujorkā būtu vien pus klints augstumā. Mutes vaļā, ko lai citu saka, vēl viena vieta, par kuru nevar īsti vārdos izstāstīt un nevar īsti nofočēt. Ne jau pa velti visi tie tūristu simti šeit sarodas ik dienas. Kad atgriežamies krastā, novērtējam, cik pareizi esam darījuši steidzot uz pirmo kuģi, tagad stāvlaukumi ir pilni un ierodas arvien jauni autobusi, sāk parādīties helikopteri un nelielas lidmašīnas, kas visi vadā fjorda ciemiņus no velns viņ zina kurienes. Jābūt jau tomēr kaut kam īpašam vietā, uz kuru simtiem cilvēku ierodas autobusos no Kvīnstaunas ceļā pavadot sešas stundas katrā virzienā. Atpakaļ braucot mākonis ir pazudis un varam ievērtēt kalnu skatus, sniegoto pāreju, pat pamanamies iebrist sniegā.. Apskatam vēl kalnu grēdu, līdz kuras korei pagājušogad rāpmāmies un atgriežamies civilizācijā ar īsziņas signālu mobīlajā. Darbs augļu tirgotavā ir mūsu, pēc pāris dienām jāsāk strādāt.