Sapildam visus savus papīrīšus, piespraužam piespraužamos dokumentus un bildes un jau stundiņu pirms darba laika sākuma pošamies uz imigrācijas dienestu iesniegt pieteikumu uzturēšanās atļaujas pagarināšanai.
Pie ieejas mūs jau sagaida paprāva rinda ar visādiem “migrantiem”, kas teorētiski var sagraut mūsu iespēju tikt pie intervijas tajā pat dienā, tomēr jau drīz pēc durvju atvēršanas kļūst skaidrs, ka daļa no viņiem īsti nesaprot ko grib, daļa grib visu ko nereālu, bet lielu daļu migrācijas ierēdņi vienkārši atšuj, palūdzot iesviest savu pieteikumu pasta kastē. Kad tiekam pie runāšanas, arī mūsu papīrīti tante lūdz iemest urnā, bet kaut kā tomēr izdodas dāmu pārliecināt, ka bez pasēm ceļot nav forši un tiekam pie intervijas. Nu jau cita dāma izskrien cauri mūsu papīriem, kurus esam sagatavojuši vairāk kā prasīts, lai nodrošinātos pret jebkādiem pārpratumiem un saka, ka varam dabūt uzturēšanās atļauju kaut uz gadu, ja vien ienesam krūšu kurvja rentgena bildes, citādi tikai uz pus gadu.
Mēs gan prasījām tikai uz diviem mēnešiem, bet ja jau dod... Nav pagājusi ne pus diena, kad esam tikuši pie atļaujas uzturēties NZ pus gadu, nākošais uzdevums ir paskatīties kādu auto varam iepirkt tālāk tikšanai, jo sabiedriskais transports šeit ir samērā dārgs un neērts, ja ir vēlme aizbraukt līdz kādai attālākai vietai. Tā nu dienas otro daļu pavadam apstaigājot pilsētas autotirgus, kas orientējušies tieši uz ceļotājiem, pāris variantus noskatam, bet nospriežam, ka nākamajā rītā vēl jāaizkuļas līdz vienam tālākam tirgum, kas vēlāk izrādās ir parasta autonoma.
Atgriežamies pie jau noskatītajiem aparātiem un uzsākam sarunas par Subaru Legacy station vagon iegādi. Jāpiebilst, ka lielākā daļa no mugursomniekiem te pērk un tusē pa busiņiem, kas ir ērtāki, parasti labi iekārtoti, bet attiecīgi dargāki, kas nekādi neattaisno to, ka viņi ir arī vecāki un nolietotāki. Pārbaudam noskatīto dampi visos reģistros, kas saka, ka nav problēmu, vēl aizdzenam līdz mehāniķu testam, kas saka, ka jānomaina kaut kāda gumija un nestrādā kondicionieris.. tā nu nākas palūgt īpašnieka kungu tikt galā ar gumijas jautājumu un nolaist cenu par kondicioniera tiesu. Kad viss jau sakārtots, nonākam nesmukā situācijā, neviens bankomāts pilsētā nedod mums ārā naudu, un nākas lielo darījumu atstāt piektdienas rītam. Izrādās no rīta bankomāti ir devīgāki un jau ap pusdienlaiku esam ceļā prom no Kraistčērčas, sēžot mūsu jaunajā vāģī (Tumši zils 1991. gada Subaru Legacy, universāls, 2.0l motors, ir papīri, skate, apdrošināšana, izbraukuma serviss, pāris buktes... bet to kompensē nolaižami beņķi un kasešu magnetofons).
Sākumā bišķi jāpiešaujas pie braukšanas pa “nepareizo” pusi un “pagriezienu” ieslēgšanu ar labo (vairākas reizes sanāk ieslēgt logu tīrāmos), bet ātrumkloķa tirināšanu ar kreiso, tomēr tas sanāk diez gan fiksi un satiksme ārpus pilsētas ir apbrīnojami..... nekāda. Mierīgi var nobraukt piecdesmit kilometrus satiekot tikai aitas, briežus, govis un nenormāli skaistas ainavas. Runājot par skatiem... labāk nerunāt, tiešām nenormālā daile ir visapkārt.
Jau pievakarē nonākam pie Tekapo ezera, kas ir baigais tūristu, makšķernieku un astronomu magnēts, nav jau brīnums, jo ezeru ieskauj kalni, uz kuru fona labi izceļas zilganais ūdens, kas tuvāk paskatoties ir kristāldzidrs, bet pa nakti visas debesis vienās zvaigznēs, kuras var labi pavērot ar neapbruņotu aci, bet vēl labāk no kalna galā uzceltās observatorijas.
Ieriktējamies ezera krastā uz nakšņošanu, notestējam mūsu jaunos kempngbeņķus un gāzes deglīti, kas galīgi netraucē vietējos trušus, kas te ir vienkārši tonnām, lieli un mazi (Arī uz ceļa viņi netrūkst dažādā plakanumā, par laimi mēs esam manījuši tikai vienu, kuram par godu nācās viegli piebremzēt). Jāatzīst, ka mašīnā izgulēties var tīri normāli, pietrūkst vienīgi kāds matracītis, ko palikt zem guļammaisiem, bet tādu esam apņēmušies jau tuvākajā laikā iepirkt.
Pēc rīta tējas atkal jau esam ceļā, šoreiz par mērķi esam uzstādījuši alpīnisma bāzi Kuka kalna pakājē, no kurienes plānojam iziet nelielu pārgājieniņu. Ceļš atkal ved pa visādām pasakainām ainavām gar Pukaki ezeru un kanālu, kas savieno Tekapo un Pukaki . Vienā vietā, kur piestājam uztaisīt pāris bildes, satiekam onku, kas sūrojas, ka rīta cēlienā nav dabūjis nevienu normālu foreli, tikai divas tādas divniecītes... Kuka kalna bāze ir samērā populāra vieta, un te var satikt diez gan daudz tūristus, bet pārgājienā viņi netraucē, reizēm gan sanāk smiekli par japāņu grupiņām, kas visi nobruņojušies ar pēdējiem digitālo un kalnu tehnoloģiju sasniegumiem lēnam dudina savu maršrutiņu.
Pa kalniem pavadam gandrīz pus dienu, bet izbaudam gan nenormālo vēju, kas ieskriedamies pa ieleju un aizām purina iekarināmos tiltus, gan redzam augstu kalnos lavīnas, gan tiekam pavisam tuvu ledājam.. Kalnu saules pagurdināti sākam domāt par vakariņām un nakšņošanu, tā nu dodamies atkal okeāna virzienā. Jau nobāzejamies un ielienam gulēt pie Waitaki upes Duntroon pievārtē, kad nez kāpēc piemetas sajūta, ka tā vieta nav laba un jābrauc prom, tā nu savos “nakts tērpos” dodamies vēl tālāk un apstajamies tikai Oamaru, kas slavena ar savu zilo pingvīnu koloniju. Kaut arī nakts, satiekam jau vairākus pingvīnus, kas eksistē paralēli zaķu komandas aktivitātēm, riktīgi smieglīgi tie putni, divi mūsu priekšā izkaujas, vēl trīs pie mūsu noskatītā nakts placīša klusiņām ielaužas kaut kādas noliktavas teritorijā.
Kad no rīta jau grasamies iet pētīt visu to pingvīnu ciematu, uzzinam, ka pa dienu viņi ir savos darbos jūrā un pētīt tos var tikai vakarā, kad viņi nāk “mājās”, tā nu vieglprātīgi esam palaiduši garām iespēju nofočēties ar pingvīniem, bet tas nekas, jo nedaudz tālāk uz dienvidiem piestājam vietā, kura pazīstama ar savu roņu populāciju. Tagad mums ir skaidrs kāpēc tos ziemas peldētājus sauc par roņiem. Visi tie šķietami neveiklie dzīvnieki izskatās pilnīgi apmierināti ar dzīvi arī riktīgākajā aukstumā un vējā, izskatās it kā viņi šādus laikapstākļus pilnīgi vai izbauda atlaidušies uz aukstiem klinšu bluķiem, katrā ziņā forši, ka var tā apskatīt savvaļas roņus un jūras lauvas, neuztverot to kā kaut ko īpašu.
Vēl kādi 200 km un pēcpusdienā esam ieradušies Aleksandrā, tas ir vietā, kur mēs ceram tikt pie darba atļaujām, noskaidrojam kas kur ir, jau apskatam muzeja ekspozīciju (ir vaļā svētdienā un bez maksas!!!), atrodam biroju un kuru no rīta jādodas un iečekojamies mūsu privātajā viesnīcā pie upes. Rīts sākas cerīgi, “Seasonal Solutions” mums sola nokārtot papīrus tiklīdz uzradīsies kāds darba devējs, kurš atbilst nodarbinātības dienesta prasībām, tā nu ceram, ka tas nebūs pārāk ilgi un pagaisām vēl tusējam pa Aleksandru. Rīt manīs, varbūt aizbraucam kaut kur tālāk, bet pirms tam jāsataisa makšķere... :)
Pie ieejas mūs jau sagaida paprāva rinda ar visādiem “migrantiem”, kas teorētiski var sagraut mūsu iespēju tikt pie intervijas tajā pat dienā, tomēr jau drīz pēc durvju atvēršanas kļūst skaidrs, ka daļa no viņiem īsti nesaprot ko grib, daļa grib visu ko nereālu, bet lielu daļu migrācijas ierēdņi vienkārši atšuj, palūdzot iesviest savu pieteikumu pasta kastē. Kad tiekam pie runāšanas, arī mūsu papīrīti tante lūdz iemest urnā, bet kaut kā tomēr izdodas dāmu pārliecināt, ka bez pasēm ceļot nav forši un tiekam pie intervijas. Nu jau cita dāma izskrien cauri mūsu papīriem, kurus esam sagatavojuši vairāk kā prasīts, lai nodrošinātos pret jebkādiem pārpratumiem un saka, ka varam dabūt uzturēšanās atļauju kaut uz gadu, ja vien ienesam krūšu kurvja rentgena bildes, citādi tikai uz pus gadu. 
Mēs gan prasījām tikai uz diviem mēnešiem, bet ja jau dod... Nav pagājusi ne pus diena, kad esam tikuši pie atļaujas uzturēties NZ pus gadu, nākošais uzdevums ir paskatīties kādu auto varam iepirkt tālāk tikšanai, jo sabiedriskais transports šeit ir samērā dārgs un neērts, ja ir vēlme aizbraukt līdz kādai attālākai vietai. Tā nu dienas otro daļu pavadam apstaigājot pilsētas autotirgus, kas orientējušies tieši uz ceļotājiem, pāris variantus noskatam, bet nospriežam, ka nākamajā rītā vēl jāaizkuļas līdz vienam tālākam tirgum, kas vēlāk izrādās ir parasta autonoma. 
Atgriežamies pie jau noskatītajiem aparātiem un uzsākam sarunas par Subaru Legacy station vagon iegādi. Jāpiebilst, ka lielākā daļa no mugursomniekiem te pērk un tusē pa busiņiem, kas ir ērtāki, parasti labi iekārtoti, bet attiecīgi dargāki, kas nekādi neattaisno to, ka viņi ir arī vecāki un nolietotāki. Pārbaudam noskatīto dampi visos reģistros, kas saka, ka nav problēmu, vēl aizdzenam līdz mehāniķu testam, kas saka, ka jānomaina kaut kāda gumija un nestrādā kondicionieris.. tā nu nākas palūgt īpašnieka kungu tikt galā ar gumijas jautājumu un nolaist cenu par kondicioniera tiesu. Kad viss jau sakārtots, nonākam nesmukā situācijā, neviens bankomāts pilsētā nedod mums ārā naudu, un nākas lielo darījumu atstāt piektdienas rītam. Izrādās no rīta bankomāti ir devīgāki un jau ap pusdienlaiku esam ceļā prom no Kraistčērčas, sēžot mūsu jaunajā vāģī (Tumši zils 1991. gada Subaru Legacy, universāls, 2.0l motors, ir papīri, skate, apdrošināšana, izbraukuma serviss, pāris buktes... bet to kompensē nolaižami beņķi un kasešu magnetofons). 
Sākumā bišķi jāpiešaujas pie braukšanas pa “nepareizo” pusi un “pagriezienu” ieslēgšanu ar labo (vairākas reizes sanāk ieslēgt logu tīrāmos), bet ātrumkloķa tirināšanu ar kreiso, tomēr tas sanāk diez gan fiksi un satiksme ārpus pilsētas ir apbrīnojami..... nekāda. Mierīgi var nobraukt piecdesmit kilometrus satiekot tikai aitas, briežus, govis un nenormāli skaistas ainavas. Runājot par skatiem... labāk nerunāt, tiešām nenormālā daile ir visapkārt. 
Jau pievakarē nonākam pie Tekapo ezera, kas ir baigais tūristu, makšķernieku un astronomu magnēts, nav jau brīnums, jo ezeru ieskauj kalni, uz kuru fona labi izceļas zilganais ūdens, kas tuvāk paskatoties ir kristāldzidrs, bet pa nakti visas debesis vienās zvaigznēs, kuras var labi pavērot ar neapbruņotu aci, bet vēl labāk no kalna galā uzceltās observatorijas. 
Ieriktējamies ezera krastā uz nakšņošanu, notestējam mūsu jaunos kempngbeņķus un gāzes deglīti, kas galīgi netraucē vietējos trušus, kas te ir vienkārši tonnām, lieli un mazi (Arī uz ceļa viņi netrūkst dažādā plakanumā, par laimi mēs esam manījuši tikai vienu, kuram par godu nācās viegli piebremzēt). Jāatzīst, ka mašīnā izgulēties var tīri normāli, pietrūkst vienīgi kāds matracītis, ko palikt zem guļammaisiem, bet tādu esam apņēmušies jau tuvākajā laikā iepirkt. 
Pēc rīta tējas atkal jau esam ceļā, šoreiz par mērķi esam uzstādījuši alpīnisma bāzi Kuka kalna pakājē, no kurienes plānojam iziet nelielu pārgājieniņu. Ceļš atkal ved pa visādām pasakainām ainavām gar Pukaki ezeru un kanālu, kas savieno Tekapo un Pukaki . Vienā vietā, kur piestājam uztaisīt pāris bildes, satiekam onku, kas sūrojas, ka rīta cēlienā nav dabūjis nevienu normālu foreli, tikai divas tādas divniecītes... Kuka kalna bāze ir samērā populāra vieta, un te var satikt diez gan daudz tūristus, bet pārgājienā viņi netraucē, reizēm gan sanāk smiekli par japāņu grupiņām, kas visi nobruņojušies ar pēdējiem digitālo un kalnu tehnoloģiju sasniegumiem lēnam dudina savu maršrutiņu. 
Pa kalniem pavadam gandrīz pus dienu, bet izbaudam gan nenormālo vēju, kas ieskriedamies pa ieleju un aizām purina iekarināmos tiltus, gan redzam augstu kalnos lavīnas, gan tiekam pavisam tuvu ledājam.. Kalnu saules pagurdināti sākam domāt par vakariņām un nakšņošanu, tā nu dodamies atkal okeāna virzienā. Jau nobāzejamies un ielienam gulēt pie Waitaki upes Duntroon pievārtē, kad nez kāpēc piemetas sajūta, ka tā vieta nav laba un jābrauc prom, tā nu savos “nakts tērpos” dodamies vēl tālāk un apstajamies tikai Oamaru, kas slavena ar savu zilo pingvīnu koloniju. Kaut arī nakts, satiekam jau vairākus pingvīnus, kas eksistē paralēli zaķu komandas aktivitātēm, riktīgi smieglīgi tie putni, divi mūsu priekšā izkaujas, vēl trīs pie mūsu noskatītā nakts placīša klusiņām ielaužas kaut kādas noliktavas teritorijā. 
Kad no rīta jau grasamies iet pētīt visu to pingvīnu ciematu, uzzinam, ka pa dienu viņi ir savos darbos jūrā un pētīt tos var tikai vakarā, kad viņi nāk “mājās”, tā nu vieglprātīgi esam palaiduši garām iespēju nofočēties ar pingvīniem, bet tas nekas, jo nedaudz tālāk uz dienvidiem piestājam vietā, kura pazīstama ar savu roņu populāciju. Tagad mums ir skaidrs kāpēc tos ziemas peldētājus sauc par roņiem. Visi tie šķietami neveiklie dzīvnieki izskatās pilnīgi apmierināti ar dzīvi arī riktīgākajā aukstumā un vējā, izskatās it kā viņi šādus laikapstākļus pilnīgi vai izbauda atlaidušies uz aukstiem klinšu bluķiem, katrā ziņā forši, ka var tā apskatīt savvaļas roņus un jūras lauvas, neuztverot to kā kaut ko īpašu. 
Vēl kādi 200 km un pēcpusdienā esam ieradušies Aleksandrā, tas ir vietā, kur mēs ceram tikt pie darba atļaujām, noskaidrojam kas kur ir, jau apskatam muzeja ekspozīciju (ir vaļā svētdienā un bez maksas!!!), atrodam biroju un kuru no rīta jādodas un iečekojamies mūsu privātajā viesnīcā pie upes. Rīts sākas cerīgi, “Seasonal Solutions” mums sola nokārtot papīrus tiklīdz uzradīsies kāds darba devējs, kurš atbilst nodarbinātības dienesta prasībām, tā nu ceram, ka tas nebūs pārāk ilgi un pagaisām vēl tusējam pa Aleksandru. Rīt manīs, varbūt aizbraucam kaut kur tālāk, bet pirms tam jāsataisa makšķere... :)
3 komentāri:
Daba tiešām skaista, mākoņi arī un protams Jūs abi arī:)
ar cieņu,
Valdis Zatlers
Ideāli:)
ar cieņu
Vaira - Vīķe Freiberga
maladci!
s uvazenijem,
Vladimir Putin
Ierakstīt komentāru