Valensija, no turienes nak lielaka dala spánu apelsínu

Valensijā ierodamies pa taisno no Bukarestes diez gan vēlu vakarā. Esam jau sarunājuši palikšanu pie Džoannas, kas ir itāļu studente, tāpēc jūtamies nedaudz neērti par to, ka pie viņas nonākam tikai ap pusnakti, pie vainas šeit pēdējo tramvaju virzienu sajaukšana, kā rezultātā noeejam diez gan pamatīgu gabalu ar kājām un smagajām somām plecos. Džoanna galīgi neiespringst, un viņas dzīvoklī tiekam iemitināti kā mājās, pa dienu visi ir prom, pa vakariem atpakaļ. Tā nu trīs naktis pavadam Hospitality Club biedrenes mītnē. Tā kā pirmā diena Valensijā ir svētdiena, tikai no malas noskatamies kas, kur un kā, jo lielā daļa pilsētas ir slēgta, izņemot bārus, kas pilni neatkarīgi no diennakts laika un nedēļas dienas. Arī trešajā lielākaja Spānijas pilsētā reliģijai atvēlēta milzu vieta, jo vietējie baigi spieto ap centrālo katedrāli, kuras priekšā esošajam laukumam apkārt izvietojušies visādi bārveidīgie, bet pats laukums vajadzības gadījumā pārvelkams ar saulessargu, vēl jau laikam visu iespaidīgāku padara tas, ka no baznīcas iznests kaut kāds tepiķim līdzīgs veidojums, kas varētu būt arī altārs, vienvārdsakot, kaut kāda relikvija, kuru katram sevi cienošam Valensijas kristietim jāredz. Darba nedēļu sākam ar darbošanos darba meklēšanas darbos, jo esam nosprieduši, ka pilsēta ir feina un darbiem vajadzētu atrasties. Optimistiski noskaņoti iemājojam hostelī un tik dalam savus CV, jo reti kur saka, ka darbiniekus nevajag, visur tikai palūdz atstāt Curriculum. Tā nu dienas skrien un optimisms plok reizē ar CV kaudzi. Šķiet ka mūsu CV jau tagad ir katrā Valensiijas viesnīcā, restorānā vai iestādē, kurā būtu teorētiska vajadzība pēc svešvalodās runājošiem darbiniekiem. Kad esam pa paeļas dzimteni nodzīvojušies gandrīz nedēļu, gandrīz jau varam pieteikties darbā par taksistiem, jo zinām jau daudzas ielas ne tikai pēc skata, bet arī nosaukumiem. Esam atkoduši arī lētākās ēstuves, kurās pa sakarīgām cenām var tikt pie labu labajām paeļām, tomēr šance neatrodas, kādēļ sākam lēnām bremzēt dzīvokļa meklēšanas projektu. Viens labums tomēr no tās ikdienas staigāšanas ir, iepazīstam pilsētu un spāņus, nu ne tikai spāņus, bet arī visus pārējos Valensijas iedzīvotājus. Te ir pilns ar visādiem dienvidamerikāņiem, kuri tusē bariņos.. Futbolam atvēlēta diez gan plaša teritorija publiskajos parkos, un izskatās ka pilsētā vien ir vairākas līgas. Nu jā, sākumā domājām, ka salūts dienas laikā vai agri no rīta ir kaut kādā sakarā tieši ar futbolu, bet izrādās, ka viņiem dikti patīk spridzināt vienkārši tāpat. Vēl jau visam pa vidu ir n-tie sīktirgoņu tirdziņi, kuri parādās neiedomājamākajās vietās, vienkārši starp daudzstāvenēm, tikai uz vienu dienu, sistēmā iebrukt nemaz nemēģinam. Piektdienas vakarā satiekam Lindu un Jāni, kas dzīvo Valensijā nu jau gandrīz pus gadu, iedzeram pa alum, apspriežam Valensiju un mūsu perspektīvas, kuras nu jau šķiet pavisam švakas. Tā nu nonakam pie lēmuma mainīt lokācijas vietu un doties uz Barselonu, jo ir radies šāds tāds plāniņš, kā tomēr tikt galā ar Spānijas iekarošanu. Pēdējo dienu Valensijā aizvadam apskatot mākslas un zinātnes pilsēteli, kas nu ir baigais ultra modernisma paraugs un iekuļoties vietējo reliģiozajos svētkos, kas manuprāt varētu būt Vasarssvētki. Nu svētki inčīgi ar visādām tautas dejām laukumā un gājiena dalībnieku apmētāšanu ar rožlapiņām, žēl vienīgi, ka nav neviens, kas paskaidrotu tradīciju būtību un izcelsmi. Tā nu šķiramies no Valensijas, kas mūsu atmiņās atstājusi visnotaļ labu iespaidu, vienā vārdā, forša pilsēta, kurā saglabajusies krietna deva spāniskuma, kuras reizēm pietrūkst citās, tūristu nedaudz samaitātās Spānijas piekrastes pilsētās.