Lieldienās tāpat kā citās dienās āboliem jābūt apaļiem (ticējums)!
Bet par spīti lielai vēlmei strādāt svētkos tikām prom no āboliem uz gandrīz četrām dienām. Jau piektdienā pēc īsa rīta cēliena piebeidzot Jazz, esam ceļā uz Blenheimu, kur apmetušies Lāsma un Saimons, tiekam galā pavisam drīz un sākam atpūsties... Nu patiesībā atpūšanās izpaužās tieši kā atpūšanās no darbiem, kā gluži vienkārša neko nedarīšana, tiesa gan pirmajā vakarā noķeram kādas siļķes, kas sataisijušās nākt no okeāna uz upi, bet sestdiena gan pa lielam paiet uz atslābuma viļņa, bišku papētam pilsētu, kurā iepriekš esam bijuši vien cauri braucot, izmetam leņķi pa lielveikaliem, iepērkam visu normālam piknikam un dodamies uz jūru. Jūra diez gan skarba un vakari diez gan vēsi, bet palīdz ugunskurs un vīns.
Svētdienā bišku pakāpelējam pa piekrastes klintīm un panirstam pēc pauām (milzīgs gliemezis, milzīgā, skaistā vākā) un sākam tvarstīt krabjus, rezultātā pamatīgs nosalums un seafood vakariņas jau pilnīgā tumsā. Tā nu paiet arī visas brīvdienas, jo jau pirmdienas pēcpusdienā jābrauc atpakaļ uz ābolu galvaspilsētu Motueku, kurā nekas jauns jau mūs negaida. Otrais lasījums Braeburn kokos.... ja nu vienīgi Marka dzimene, kas ir nākoš sestdien, diez cik tam paliek, es lieku uz 43. Marks (zināms arī kā Suņu vīrietis, Suņuvīrs un Suvenīrs) ir vietējais kadrs, izbijis datorspeciālists, liels spīdveja fans, kurš jau kopš 2001. gada dzīvo autobusā un strādā darzu darbus, kas viņam neslikti padodas, dienā nolasa 3 tonnas kā nieku, nekad nesāk pirms astoņiem, pauzes ņem pēc pulksteņa un mājās reti kad dodas vēlāk kā četros.
Markam ir draudzene Pema (zināma arī kā Suņu sieviete un Suņu dāma), kurai pagājušo nedēļ palika 39, abi viņi izskatās krietni vecāki nekā patiesībā ir (jo sevišķi, kad Marks novelk cepuri, kas piesedz pliko pauri), bet tas nav vienīgais, kas viņus vieno, vēl ir purpurkrāsas autobuss (ražots 1942.gadā, nekad nav redzēts ripojam), suns jeb pareizāk sunene Heizela (8 mēnešus vecs Rodēzijas Ridžbeks), kas ir baigā mūsu draudzene, nolaizīs seju lecienā, tiklīdz tiks vaļā no ķēdes, un pīpētprasme. Abi viņi pīpē nonstop, nevar pat manīt mirkli, kad tiek uztīta jauna cigarete, kad tā tiek aizpīpēta, un cigarete nekad nepamet muti, viņa vienmēr kūp, vienalga, vai viņi lasa augšas, apakšas, vai pusdienu pauzē, vai vienkārši pārspriež stratēģiju ar saimnieku. Pīpēšanas jomā nekur neatpaliek cita mūsu kolēģe, Mērija (zināma arī kā Jocīgā pārīša dāma vai Dzērājsieviete), viņai ar nesen bija dzmene, palika 37, cienāja mūs ar garšīgu šokolādes kūku un solījās vakarā kārtīgi piekosties, kas viņai visdrīzāk arī izdevās un par ko mēs it nemaz nebrīnamies, jo viņa par košanu, piekošanos, apkošanos, nokošanos, kodienu u.tml. runā katru dienu.
No rītiem reizēm Mērija piemin pohas, bet strādā dūšīgi un neko daudz neīd par plīstošu galvu, nāves tuvumu vai citādi sliktu pašsajūtu, varbūt to var izskaidrot ar visai regulāru alus patēriņu darba vietā. Vispār, viņa varētu būt pati kolorītākā persona mūsu dārza komandā, bet spilgtas personības jau te netrūkts. Kaut vai Mērijas draugs Fils (zināms arī kā Onkulītis, Kukulītis vai Kunkulītis), kas patiesībā nav nekāds viņas draugs, bet gan attāls radinieks, ja mēs pareizi esam sapratuši, izskatās, ka viņam ir kādi 60 gadi, bet visticamāk nav vairāk par 45. Pie vainas ir Fila sirmie pusgarie mati, kas galīgi neiet kopā ar viņa “sērfera imidžu”, kuru veido uz Holdena jumta uzmests dēlis un apeņu tipa šorti. Kopā ar skarbo stilu neiet arī viņa suns, Eindžela, kas ir pus kaķa izmēra plušķis krietni pāri pusmūžam, kurai no mutes rēgojas ārā visi pieci apakšžokļa priekšējie zobeļi, pie tam viņa neganti rej (mēģina riet) uz visiem, kas tuvojas saimniekam. Pats Onkulītis ir samērā nerunīgs, kas man liekas saistāms ar runas defektiem, bet nospert ābolus no ne savas rindas viņš nekautrējas pat citu acu priekšā. Vispār Onkulītis ir viens no tiem kadriem, par kuriem saimnieki diez vai sūdzās, strādāt sāk ar gaismu, pauzes neņem un par katru cenu cenšas nocelt pārējiem pa kādai tukšajai kastei, ja mana, ka āboli iet uz beigām. Viņa centība gan bieži vien atspoguļojas aplauztos zaros un lapām pilnā kastē, bet ne jau viņš tāds vienīgais. Liela raušanas tehnikas cienītāja ir arī Šarlīna (zināma arī kā Kaimiņiene), kas ir šķiet vissakarīgākā un jaunākā no mūsu kolēģiem, viņas talants ir ignorēt aizrādījumus, viņa vienkārši māk ieslēgt pofig režīmu, par ko arī viņu jāapbrīno.
Nu jā, vēl Šarlīna ir liela makšķerēšanas entuziaste, nekad gan nav sanācis doties ar viņu kopā pacopēt, bet savas brīvās dienas viņa veltot zivīm. Copes speci ir arī Greiems (zināms arī kā Priekšnieks, Saimnieks vai Vecais) un Karls (zināms tikai un vienīgi kā Puika). Greiemam pieder visa šitā ābolu un bumbieru padarīšana, bet Puika ir viņa dēls. Abi viņi vadā kastes pa dārzu un pārsvarā klusē, neko daudz arī savā starpā nekomunicē. Greiems gan pēdējā laikā ir sācis pļāpāt, droši vien lielākais stress (Royal Gala un Jazz) ir aiz muguras, bet Puiku izvilināt uz kādu sarunu gan nav viegli. Puikam ir kādi 35 gadi, bet nu riktīgs puika, paklausa visam, ko tētis saka un tā.. nu grūti izstāstīt, smieklīgi. Pareizi, vēl Puikam ir suns, Džesija, kurai ir depresija, viņa dažkārt vienkārši sēž un skatās tālumā, dažkārt smilkst, mums liekas tas ir dēļ Kerijas, Priekšnieka sievas jaunās sunenes, kura ir vienā kategorijā ar Fila Eindželu, tā teikt kaķa uzkoda. Hmm... Nu kas ta vēl tāds. Tas laikam viss. Tiem sasodītajiem āboliem-bumbieriem jābūt cauri līdz 25.aprīlim jeb ANZAC dienai (Australian New Zealan Army Corpus), kas ir brīvdiena, bet ta jau manīs kā te ies ar laikapstākļiem un tā!
Bet par spīti lielai vēlmei strādāt svētkos tikām prom no āboliem uz gandrīz četrām dienām. Jau piektdienā pēc īsa rīta cēliena piebeidzot Jazz, esam ceļā uz Blenheimu, kur apmetušies Lāsma un Saimons, tiekam galā pavisam drīz un sākam atpūsties... Nu patiesībā atpūšanās izpaužās tieši kā atpūšanās no darbiem, kā gluži vienkārša neko nedarīšana, tiesa gan pirmajā vakarā noķeram kādas siļķes, kas sataisijušās nākt no okeāna uz upi, bet sestdiena gan pa lielam paiet uz atslābuma viļņa, bišku papētam pilsētu, kurā iepriekš esam bijuši vien cauri braucot, izmetam leņķi pa lielveikaliem, iepērkam visu normālam piknikam un dodamies uz jūru. Jūra diez gan skarba un vakari diez gan vēsi, bet palīdz ugunskurs un vīns. 
Svētdienā bišku pakāpelējam pa piekrastes klintīm un panirstam pēc pauām (milzīgs gliemezis, milzīgā, skaistā vākā) un sākam tvarstīt krabjus, rezultātā pamatīgs nosalums un seafood vakariņas jau pilnīgā tumsā. Tā nu paiet arī visas brīvdienas, jo jau pirmdienas pēcpusdienā jābrauc atpakaļ uz ābolu galvaspilsētu Motueku, kurā nekas jauns jau mūs negaida. Otrais lasījums Braeburn kokos.... ja nu vienīgi Marka dzimene, kas ir nākoš sestdien, diez cik tam paliek, es lieku uz 43. Marks (zināms arī kā Suņu vīrietis, Suņuvīrs un Suvenīrs) ir vietējais kadrs, izbijis datorspeciālists, liels spīdveja fans, kurš jau kopš 2001. gada dzīvo autobusā un strādā darzu darbus, kas viņam neslikti padodas, dienā nolasa 3 tonnas kā nieku, nekad nesāk pirms astoņiem, pauzes ņem pēc pulksteņa un mājās reti kad dodas vēlāk kā četros. 
Markam ir draudzene Pema (zināma arī kā Suņu sieviete un Suņu dāma), kurai pagājušo nedēļ palika 39, abi viņi izskatās krietni vecāki nekā patiesībā ir (jo sevišķi, kad Marks novelk cepuri, kas piesedz pliko pauri), bet tas nav vienīgais, kas viņus vieno, vēl ir purpurkrāsas autobuss (ražots 1942.gadā, nekad nav redzēts ripojam), suns jeb pareizāk sunene Heizela (8 mēnešus vecs Rodēzijas Ridžbeks), kas ir baigā mūsu draudzene, nolaizīs seju lecienā, tiklīdz tiks vaļā no ķēdes, un pīpētprasme. Abi viņi pīpē nonstop, nevar pat manīt mirkli, kad tiek uztīta jauna cigarete, kad tā tiek aizpīpēta, un cigarete nekad nepamet muti, viņa vienmēr kūp, vienalga, vai viņi lasa augšas, apakšas, vai pusdienu pauzē, vai vienkārši pārspriež stratēģiju ar saimnieku. Pīpēšanas jomā nekur neatpaliek cita mūsu kolēģe, Mērija (zināma arī kā Jocīgā pārīša dāma vai Dzērājsieviete), viņai ar nesen bija dzmene, palika 37, cienāja mūs ar garšīgu šokolādes kūku un solījās vakarā kārtīgi piekosties, kas viņai visdrīzāk arī izdevās un par ko mēs it nemaz nebrīnamies, jo viņa par košanu, piekošanos, apkošanos, nokošanos, kodienu u.tml. runā katru dienu. 
No rītiem reizēm Mērija piemin pohas, bet strādā dūšīgi un neko daudz neīd par plīstošu galvu, nāves tuvumu vai citādi sliktu pašsajūtu, varbūt to var izskaidrot ar visai regulāru alus patēriņu darba vietā. Vispār, viņa varētu būt pati kolorītākā persona mūsu dārza komandā, bet spilgtas personības jau te netrūkts. Kaut vai Mērijas draugs Fils (zināms arī kā Onkulītis, Kukulītis vai Kunkulītis), kas patiesībā nav nekāds viņas draugs, bet gan attāls radinieks, ja mēs pareizi esam sapratuši, izskatās, ka viņam ir kādi 60 gadi, bet visticamāk nav vairāk par 45. Pie vainas ir Fila sirmie pusgarie mati, kas galīgi neiet kopā ar viņa “sērfera imidžu”, kuru veido uz Holdena jumta uzmests dēlis un apeņu tipa šorti. Kopā ar skarbo stilu neiet arī viņa suns, Eindžela, kas ir pus kaķa izmēra plušķis krietni pāri pusmūžam, kurai no mutes rēgojas ārā visi pieci apakšžokļa priekšējie zobeļi, pie tam viņa neganti rej (mēģina riet) uz visiem, kas tuvojas saimniekam. Pats Onkulītis ir samērā nerunīgs, kas man liekas saistāms ar runas defektiem, bet nospert ābolus no ne savas rindas viņš nekautrējas pat citu acu priekšā. Vispār Onkulītis ir viens no tiem kadriem, par kuriem saimnieki diez vai sūdzās, strādāt sāk ar gaismu, pauzes neņem un par katru cenu cenšas nocelt pārējiem pa kādai tukšajai kastei, ja mana, ka āboli iet uz beigām. Viņa centība gan bieži vien atspoguļojas aplauztos zaros un lapām pilnā kastē, bet ne jau viņš tāds vienīgais. Liela raušanas tehnikas cienītāja ir arī Šarlīna (zināma arī kā Kaimiņiene), kas ir šķiet vissakarīgākā un jaunākā no mūsu kolēģiem, viņas talants ir ignorēt aizrādījumus, viņa vienkārši māk ieslēgt pofig režīmu, par ko arī viņu jāapbrīno. 
Nu jā, vēl Šarlīna ir liela makšķerēšanas entuziaste, nekad gan nav sanācis doties ar viņu kopā pacopēt, bet savas brīvās dienas viņa veltot zivīm. Copes speci ir arī Greiems (zināms arī kā Priekšnieks, Saimnieks vai Vecais) un Karls (zināms tikai un vienīgi kā Puika). Greiemam pieder visa šitā ābolu un bumbieru padarīšana, bet Puika ir viņa dēls. Abi viņi vadā kastes pa dārzu un pārsvarā klusē, neko daudz arī savā starpā nekomunicē. Greiems gan pēdējā laikā ir sācis pļāpāt, droši vien lielākais stress (Royal Gala un Jazz) ir aiz muguras, bet Puiku izvilināt uz kādu sarunu gan nav viegli. Puikam ir kādi 35 gadi, bet nu riktīgs puika, paklausa visam, ko tētis saka un tā.. nu grūti izstāstīt, smieklīgi. Pareizi, vēl Puikam ir suns, Džesija, kurai ir depresija, viņa dažkārt vienkārši sēž un skatās tālumā, dažkārt smilkst, mums liekas tas ir dēļ Kerijas, Priekšnieka sievas jaunās sunenes, kura ir vienā kategorijā ar Fila Eindželu, tā teikt kaķa uzkoda. Hmm... Nu kas ta vēl tāds. Tas laikam viss. Tiem sasodītajiem āboliem-bumbieriem jābūt cauri līdz 25.aprīlim jeb ANZAC dienai (Australian New Zealan Army Corpus), kas ir brīvdiena, bet ta jau manīs kā te ies ar laikapstākļiem un tā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru