Yeeee...
Beidzot esam nobāzējušies vietā, kurā ir elektrība, kas nu beidzot ļauj uzrakstīt kādu rindu blogam, uzlādēt telefonu, nodzīt bārdu un veikt visādus citus elektriskos darbus. Pagājušas gandrīz trīs nedēļas, kopš pametām Aleksandru un devāmies “atvaļinājumā”, blogā neko jaunu droši vien neesam likuši vēl ilgāk. Grūti pat atminēties, pie kā mēs palikām pēdējā ierakstā, pieļauju ka pie ķiršiem! :))) Bet ķirši ir cauri! Tā nu mēs arī visu sezonu nostrādājām pie Denija, kurš beigās sarīkoja nelielu tusiņu par godu visam tam ķiršu trakuma noslēgumam... gandrīz vai žēl beigās palika doties prom, bet atvadījāmies no visiem vēl atlikušajiem backpackeru iemītniekiem, Neda (backpackeru boss) un Aezedas (Denija suņa), lai dotos uz Fjordlandi un tālāk uz ziemeļiem. Ieslīdam Queenstownā un konstatējam, ka nemaz tik vienkārši nav ar tiem pārgājieniem un viņu saorganizēšanu, jo, piemēram, pats populārākais maršruts “Milfordas taka” ir nobukots līdz pat aprīļa beigām.
Bez bukošanas pašus labākos nemaz nevar iet, jo palikt pa nakti var tikai apzīmētās telšu vietās vai būdelēs, kas visas ir ierobežotā skaitā. Tā nu pēc apspriedes Konservācijas departamenta štābā nonākam pie secinājuma, ka apvienosim divus maršrutus (Caples track un Routeburn track) un iesim veselas piecas dienas, rēķinoties, ka dienā nokātosim piecas līdz astoņas stundas. Maršruts gan sākas nekurienes vidū, gluži tāpat kā beidzas netālu no nekurienes centra, tāpēc dienu iepriekš iepērkam vēl busa un ūdenstakša pakalpojumus un dodamies baudīt brīvu dienu pie ezera. Ar copi pirmajā vakarā diez ko nesokas, pazaudēju kādas trīs foreles, un pievilinu sīkās smilšu mušas veseliem mākoņiem, izrādās leģendas par to mušeļu rijīgumu un spējām izvest no pacietības ir pilnīga patiesība. Pus minūti pavērtas mašīnas durvis sarūpē jautru mušu dauzīšanu un pus stundu, tā ka nekāda vakara romantika bez stingrāka pretodu krēmiņa nav iedomājama. No rīta gan izdodas piemānīt vienu foreli, bet mušiņas negrib atlaisties arī saulē un karstumā, vienīgi peldoties viņas nepiesienās. Pēc brokastu foreļmaizes nospriežam, ka laiks ir pietiekoši jauks, lai izlektu ar izpletni tepat Glenorcky, domāts darīts, pēc desmit minūtēm jau esam maziņā lidlauciņā, vēl pēc piecām esam ietērpušies lēkātāju kombinezonos un iežmiegušies uzkabēs, un pēc desmit minūtēm jau ir par vēlu teikt, paldies nevajag. Mazā “kukuruzņikā” ielienam mēs abi, mūsu tandēma kolēģi un vēl divi kadri, kas leks kopā ar mums un fočēs mūsu izbolītās sejas brīvā kritiena laikā.
Gandrīz piecu kilometru augstumu sasniedzam diez gan fiksi un stresiņš arī ir pazudis, visapkārt kalni, lejā maziņš ezers, mini pilsēta un pa retam mašīnu punktiņam uz šosejas strīpiņas. Tomēr sirds bišķiņ nodreb, kad jāapsēžas uz slieksnīša un pēc “one, two... Jeronimooo..” jāmauc ar seju uz leju pilnīgā tukšumā. Bet tad iestājas riktīgs klusums, un tāda dīvaina krišanas sajūta, līdz pie tevis piepeld fotogrāfs un sāk kaut ko žestikulēt (brīvā kritiena laikā nerunā), bišku pagriežamies sadotām rokām, pāris iepozētas bildes un tā nepilnā minūte ir cauri, atverās izpletnis... Tālāk jau nekas tāds baigi īpašs, viss tas asums ir brīvajā kritienā, instruktors iedod pastūrēt, paskatos no pāris km augstuma kā piezemējas Laura, kura mūs ir apdzinusi, jo viņu pāris laikam ir smagāks un šie arī sataisīja baigos virpuļus, nu un drīz jau arī mana pakaļa satiekas ar Jaunzēlandi no jauna. Nu ko, aizbraucam vēl līdz Dimanta ezeram, baigais kalnu vējš, tā arī nekāda cope nesanāk. No rīta laicīgi ierodamies uz busu, lai dotos kalnu virzienā, kamēr gaidam sāk mākt šaubas vai mēs neesam pārāk vieglprātīgi skatījušies uz visu to kalnu pārgājienu, jo pārējie kāpēji un staigātāji ir nobruņojušies ar milzīgām somām, pēdējiem tehnikas sasniegumiem ekipējuma jomā, kas uz mūsu pusotras somiņas un Tesco stila ietērpu fona izskatās jo iepaidīgāk. Daži vēl rokas mētādami pilda nodomu anketas (papīrītis, kurā tu apraksti savu maršrutu, lai gadījumā, ja tu to papīrīti nesavāc konkrētajā dienā, var sākt tavu meklēšanu), bet ir jau par vēlu ko mainīt, esam ceļā...
Pēc piecpadsmit minūtēm laiva mūs izlaiž otrā ezera krastā un sākam trasi. Pirmā diena iet pa Caples upes ieleju, nenormalais skarbums ar dzidru ūdeni un forelēm, un diez gan fiksi jau esam pie galapunkta, būdeles, kurā esam nolēmuši palikt pa nakti. Būdele ir diez gan primitīva, nav elektrības, tikai ūdens un matracīši 16 cilvēkiem, kur nolikties slīpi... Nekāds pikniks pa āru arī nesanāk, jo mušiņas uzdarbojas vēl niknāk kā ap ezeru, tā nu visu pēcpusdienu tusējam pa iekšu, satiekam visādus cilvēkus, tomēr kalnu būdiņā nav gluži backpackeru atmosfēra, visi vairāk vai mazāk tusē ar sevi. Otrā diena atnāk galīgi apmēkusies un prognoze sola lietu pēcpusdienā, kādēļ sākam iešanu laicīgi, lai ap pusdienlaiku tiktu pāri sedlienei, kas ir mūsu otrās dienas misija. Ceļš ir riktīgi skaists, caur aizvēsturisku lietus mežu, pa saknēm un dubļiem (nakti jau lija) tikai uz augšu, bet pēc sedlienes, pa kuru jau tusējās lietus mākoņi, tikai uz leju... un atkal savu būdeli sasniedzam īsi pēc pusdienlaika, kad arī sāk līt, kas nozīmē vēl vienu garlaicīgu pēcpusdienu. Trešajā dienā atkal apmācies, izmantojam visas iespējas paņemt pa kādai nobīdei no kursa, uzkāpjam Atslēgas virsotnē, apskatam gandrīz 200 metrus augstus ūdenskritumus, bet tāpat jau agrā pēcpusdienā esam galā, uz Routeburn takas būdeles ir labāk iekārtotas, tualetēs var nolaist ūdeni un no 7-10 ir apgaismojums. Uztaisam nelielu peldi McKanzie ezerā (1300m), kurā nedzīvo neviena dzīva radība un pēc vakariņām noklausamies pagaru vietējā takas reindžera lekciju par kalniem, šis izrādās ir diez gan labs komiķis, tā ka laiks paskrien fiksi.
Ceturtā diena sākas agrāk nekā mēs būtu gribējuši jo visi uberaprīkotie kalnu monstri un pensionāri rosās augšā ar pamatīgu troksni, mēs gan paliekam teju vai pēdējie gulētāji, bet tāpat jau skaidrs, ka maršruts par spīti kāpumam pievārējams gandrīz divreiz ātrāk kā tas rakstīts ieteikumos un kā to dara visi mūsu kolēģi. Atkal jāsaka, ka skati par spīti mākoņiem ir riktīgi skaisti, izkāpjam cauri dažiem mākoņiem, Laura pat vienu grib noķert un visai fiksi šķērsojam Holifordas “seju”, jo tā ir visatklātākā vieta, kurā arī vissūrāk jūt vējus un lietus, lavīnu sezonā tā ir vieta, kurai pāri iet gandrīz 30 lavīnu “taciņas”. Kad esam jau sen apdzinuši visus agrā rīta skrējējus un līdz galapunktam atliek vairs tikai stunda, satiekam japāņus, kam paprasam, cik tad īsti pulkstens. Izrādās ir tikai vienpadsmit, tad nu arī nospriežam, ka varam pieveikt arī piektās dienas normu, neksatoties uz to, ka naksies zaudēt naudiņas par nakstsmītni un nebūs transports no trases gala uz pilsētu... Domāts darīts, pieliekam soli un uzmundrināti ar domu, ka tiksim pie īsta ēdiena pieveicam visu maršrutu kādās četrās stundās.. Protams, kreklu var izgriezt, bet pilsētā ir karsta duša, pateicoties veiksmīgai amerikāņu penču pāra nostopēšanai, pat paspējam nokancelēt nākošajā dienā plānoto autobusu un tikt pie labas indiešu virtuves Queenstownā. Tā nu ar dienas rezervi ierodamies Wanakā, kur paliekam pa nakti pirms rietumu krasta iekarošanas. Ezers gan ir pilnīgi izmainījies kopš Ziemassvētkiem, kad tur bijām pēdējo reizi, bet smuki tāpat un foreles nav palikušas mazāk. Vēl no rīta apskatām Puzzling World atrakcijas, lielākoties visādas ilūzijas, bet vislābākā protams ir labirints, pa kuru var labi paskraidelēt pāris stundu garumā. Ceļš uz rietumu krastu ir daile, sākumā tas iet starp kalnu ezeriem, tad jau kalni un n-tie ūdenskritumi, tad atkal leja, līdz sala ir šķērsota. Ja kādreiz likās, ka Jaunzēlande ir diez gan mežonīga, tad tagad, rietumu piekraste ir Mežonīga un zaļa, pilns ar visādiem kokiem un augiem, putniem.. Pa nakti paliekam pie ezera aiz Foxa ledāja, vēl pa nakti nopeldamies, bet no rīta jāiet kādu foreli vilināt. Foreles gan nemana, bet ezerā ir pa pilnam zušu, pie tam lielu zušu, kas nāk gndrīz ārā krastā, vienu mēģinu izmest zālē ar rokām, bet nu naivi... tik glumjš. Vienu uzvilinu uz āķa, bet arī tas pamanās pēc pāris minūtēm izspļaut manu gliemi, atliek vien doties tālāk... Apskatam Hokitiku, bišķi Greymouthu un paliekam pa nakti pie Buller upes, tur arī paliek pagaidām lielākā forele kādu esmu redzējis, vismaz 10kg brūnā...
Beidzot arī ierodamies Motuekā, kas ir mūsu ābolu sezonas mērķis un pēc īsas apkārtnes iepazīšanas nobāzējamies uz naktmītni, lai rītu sāktu ar jauna darba meklējumiem. Ar meklējumiem gan diez ko neiet, jo pēc kādu 20 dārzu apmeklējuma tikai vienā vietā saimniece saka, ka varbūt kaut ko vajadzēs, bet nu viņa nevar neko garantēt. Pirmajai dienai it kā pietiktu tāpēc dodamies uz jūras pusi pareizāk uz vietu, kur upe ietek jūrā, jo pēc vietējo nostāstiem tur paisuma laikā labi ņem Kawaraui. Paisums gan tikai sākas, bet man apnīk jo nav pat copes, ejot atpakaļ uz krastu satieku vietējo džiburu Lizu, kas saka, ka viņš var parādīt kā tur ar tām zivīm jādara, aiz neko darīt dodamies atpakaļ uz jūru, pa ceļam atklājas, ka šis cik tur tos gadus nodienējis uz ļopenes NZ gaisa spēkos, zin perfekti, kur atrodas Latvija un vispār ir baigi konservatīvi noskaņotais nacionālists, kuram besī visādi migranti, kam visam par spīti šis beigās (pēc neveiksmīgas copes un piesmeltiem zāakiem) saka, ka vienam viņa čomam moš' vajag divus darbiniekus. Tā nu ar tumsu ierodamies pie viņa čoma, kas par brīnumu vēl kaut ko rīkojas ap savu pakotavu, un jau pēc piecu minūšu tekstiem esam tikuši pie darba, vienīgā vaina gan tā, ka darbs sāksies tikai pēc biš' vairāk kā nedēļas, kaut gan uz nelielu pirmssezonas sapulcīti jāierodas jau nākošajā pirmdienā. Tā nu veiksmīgi dienas laikā esam tikuši pie darba.. Nedēļas nogali pavadam Nelsonā, patusējam pa sestdienas tirgu, svetdienu nodzīvojamies gar jūru un pirmdienā tiekam informēti par tālākajām gaitām, kas kopumā izskatās samērā ok. Izskatās, ka strādāsim mazā dārzā, un kopā būsim tikai seši darboņi, mēs un četri vietējie, bet nu par to droši vien jāuzraksta vēlāk. Ko lai dara nedēļu, Jaunzēlandē īpaši nav jādomā, un mēs arī neiespringstam, nobāzējamies pie jūras un slaistojamies, ķeram spotijus, snaperus un kawaraui, ielasam pa kādam gliemim, kas šeit ir bez smilšu bonusiem, nu tāa...
Atkal aibraucam uz Nelsonu un vienu alternatīvās medicīnas, dzīvesveida, domāšanas u.tml. festivālu, aizbraucam ciemos pie dažiem Aleksandras laiku kolēģiem, kas nu jau ķērušies pie āboliem un nemaz nemēģina mums stāstīt, ka tas būs viegli.... Un nedēļa ir gandrīz galā. Kad atgriežamies backpackeros, kuros esam sarunājuši dubulto istabu, izrādās, ka tā istaba nav dabūnama, bet saimniece ir gatava turēt vārdu un iekārto mūs savā pašas mājā, nu pagaidām liekas ka viss būs ok. Rītdiena laikam būs lielā ābolu diena, bet par to tad nu būs nākošā reportāža no Motuekas! :)
Beidzot esam nobāzējušies vietā, kurā ir elektrība, kas nu beidzot ļauj uzrakstīt kādu rindu blogam, uzlādēt telefonu, nodzīt bārdu un veikt visādus citus elektriskos darbus. Pagājušas gandrīz trīs nedēļas, kopš pametām Aleksandru un devāmies “atvaļinājumā”, blogā neko jaunu droši vien neesam likuši vēl ilgāk. Grūti pat atminēties, pie kā mēs palikām pēdējā ierakstā, pieļauju ka pie ķiršiem! :))) Bet ķirši ir cauri! Tā nu mēs arī visu sezonu nostrādājām pie Denija, kurš beigās sarīkoja nelielu tusiņu par godu visam tam ķiršu trakuma noslēgumam... gandrīz vai žēl beigās palika doties prom, bet atvadījāmies no visiem vēl atlikušajiem backpackeru iemītniekiem, Neda (backpackeru boss) un Aezedas (Denija suņa), lai dotos uz Fjordlandi un tālāk uz ziemeļiem. Ieslīdam Queenstownā un konstatējam, ka nemaz tik vienkārši nav ar tiem pārgājieniem un viņu saorganizēšanu, jo, piemēram, pats populārākais maršruts “Milfordas taka” ir nobukots līdz pat aprīļa beigām. 
Bez bukošanas pašus labākos nemaz nevar iet, jo palikt pa nakti var tikai apzīmētās telšu vietās vai būdelēs, kas visas ir ierobežotā skaitā. Tā nu pēc apspriedes Konservācijas departamenta štābā nonākam pie secinājuma, ka apvienosim divus maršrutus (Caples track un Routeburn track) un iesim veselas piecas dienas, rēķinoties, ka dienā nokātosim piecas līdz astoņas stundas. Maršruts gan sākas nekurienes vidū, gluži tāpat kā beidzas netālu no nekurienes centra, tāpēc dienu iepriekš iepērkam vēl busa un ūdenstakša pakalpojumus un dodamies baudīt brīvu dienu pie ezera. Ar copi pirmajā vakarā diez ko nesokas, pazaudēju kādas trīs foreles, un pievilinu sīkās smilšu mušas veseliem mākoņiem, izrādās leģendas par to mušeļu rijīgumu un spējām izvest no pacietības ir pilnīga patiesība. Pus minūti pavērtas mašīnas durvis sarūpē jautru mušu dauzīšanu un pus stundu, tā ka nekāda vakara romantika bez stingrāka pretodu krēmiņa nav iedomājama. No rīta gan izdodas piemānīt vienu foreli, bet mušiņas negrib atlaisties arī saulē un karstumā, vienīgi peldoties viņas nepiesienās. Pēc brokastu foreļmaizes nospriežam, ka laiks ir pietiekoši jauks, lai izlektu ar izpletni tepat Glenorcky, domāts darīts, pēc desmit minūtēm jau esam maziņā lidlauciņā, vēl pēc piecām esam ietērpušies lēkātāju kombinezonos un iežmiegušies uzkabēs, un pēc desmit minūtēm jau ir par vēlu teikt, paldies nevajag. Mazā “kukuruzņikā” ielienam mēs abi, mūsu tandēma kolēģi un vēl divi kadri, kas leks kopā ar mums un fočēs mūsu izbolītās sejas brīvā kritiena laikā. 
Gandrīz piecu kilometru augstumu sasniedzam diez gan fiksi un stresiņš arī ir pazudis, visapkārt kalni, lejā maziņš ezers, mini pilsēta un pa retam mašīnu punktiņam uz šosejas strīpiņas. Tomēr sirds bišķiņ nodreb, kad jāapsēžas uz slieksnīša un pēc “one, two... Jeronimooo..” jāmauc ar seju uz leju pilnīgā tukšumā. Bet tad iestājas riktīgs klusums, un tāda dīvaina krišanas sajūta, līdz pie tevis piepeld fotogrāfs un sāk kaut ko žestikulēt (brīvā kritiena laikā nerunā), bišku pagriežamies sadotām rokām, pāris iepozētas bildes un tā nepilnā minūte ir cauri, atverās izpletnis... Tālāk jau nekas tāds baigi īpašs, viss tas asums ir brīvajā kritienā, instruktors iedod pastūrēt, paskatos no pāris km augstuma kā piezemējas Laura, kura mūs ir apdzinusi, jo viņu pāris laikam ir smagāks un šie arī sataisīja baigos virpuļus, nu un drīz jau arī mana pakaļa satiekas ar Jaunzēlandi no jauna. Nu ko, aizbraucam vēl līdz Dimanta ezeram, baigais kalnu vējš, tā arī nekāda cope nesanāk. No rīta laicīgi ierodamies uz busu, lai dotos kalnu virzienā, kamēr gaidam sāk mākt šaubas vai mēs neesam pārāk vieglprātīgi skatījušies uz visu to kalnu pārgājienu, jo pārējie kāpēji un staigātāji ir nobruņojušies ar milzīgām somām, pēdējiem tehnikas sasniegumiem ekipējuma jomā, kas uz mūsu pusotras somiņas un Tesco stila ietērpu fona izskatās jo iepaidīgāk. Daži vēl rokas mētādami pilda nodomu anketas (papīrītis, kurā tu apraksti savu maršrutu, lai gadījumā, ja tu to papīrīti nesavāc konkrētajā dienā, var sākt tavu meklēšanu), bet ir jau par vēlu ko mainīt, esam ceļā... 
Pēc piecpadsmit minūtēm laiva mūs izlaiž otrā ezera krastā un sākam trasi. Pirmā diena iet pa Caples upes ieleju, nenormalais skarbums ar dzidru ūdeni un forelēm, un diez gan fiksi jau esam pie galapunkta, būdeles, kurā esam nolēmuši palikt pa nakti. Būdele ir diez gan primitīva, nav elektrības, tikai ūdens un matracīši 16 cilvēkiem, kur nolikties slīpi... Nekāds pikniks pa āru arī nesanāk, jo mušiņas uzdarbojas vēl niknāk kā ap ezeru, tā nu visu pēcpusdienu tusējam pa iekšu, satiekam visādus cilvēkus, tomēr kalnu būdiņā nav gluži backpackeru atmosfēra, visi vairāk vai mazāk tusē ar sevi. Otrā diena atnāk galīgi apmēkusies un prognoze sola lietu pēcpusdienā, kādēļ sākam iešanu laicīgi, lai ap pusdienlaiku tiktu pāri sedlienei, kas ir mūsu otrās dienas misija. Ceļš ir riktīgi skaists, caur aizvēsturisku lietus mežu, pa saknēm un dubļiem (nakti jau lija) tikai uz augšu, bet pēc sedlienes, pa kuru jau tusējās lietus mākoņi, tikai uz leju... un atkal savu būdeli sasniedzam īsi pēc pusdienlaika, kad arī sāk līt, kas nozīmē vēl vienu garlaicīgu pēcpusdienu. Trešajā dienā atkal apmācies, izmantojam visas iespējas paņemt pa kādai nobīdei no kursa, uzkāpjam Atslēgas virsotnē, apskatam gandrīz 200 metrus augstus ūdenskritumus, bet tāpat jau agrā pēcpusdienā esam galā, uz Routeburn takas būdeles ir labāk iekārtotas, tualetēs var nolaist ūdeni un no 7-10 ir apgaismojums. Uztaisam nelielu peldi McKanzie ezerā (1300m), kurā nedzīvo neviena dzīva radība un pēc vakariņām noklausamies pagaru vietējā takas reindžera lekciju par kalniem, šis izrādās ir diez gan labs komiķis, tā ka laiks paskrien fiksi. 
Ceturtā diena sākas agrāk nekā mēs būtu gribējuši jo visi uberaprīkotie kalnu monstri un pensionāri rosās augšā ar pamatīgu troksni, mēs gan paliekam teju vai pēdējie gulētāji, bet tāpat jau skaidrs, ka maršruts par spīti kāpumam pievārējams gandrīz divreiz ātrāk kā tas rakstīts ieteikumos un kā to dara visi mūsu kolēģi. Atkal jāsaka, ka skati par spīti mākoņiem ir riktīgi skaisti, izkāpjam cauri dažiem mākoņiem, Laura pat vienu grib noķert un visai fiksi šķērsojam Holifordas “seju”, jo tā ir visatklātākā vieta, kurā arī vissūrāk jūt vējus un lietus, lavīnu sezonā tā ir vieta, kurai pāri iet gandrīz 30 lavīnu “taciņas”. Kad esam jau sen apdzinuši visus agrā rīta skrējējus un līdz galapunktam atliek vairs tikai stunda, satiekam japāņus, kam paprasam, cik tad īsti pulkstens. Izrādās ir tikai vienpadsmit, tad nu arī nospriežam, ka varam pieveikt arī piektās dienas normu, neksatoties uz to, ka naksies zaudēt naudiņas par nakstsmītni un nebūs transports no trases gala uz pilsētu... Domāts darīts, pieliekam soli un uzmundrināti ar domu, ka tiksim pie īsta ēdiena pieveicam visu maršrutu kādās četrās stundās.. Protams, kreklu var izgriezt, bet pilsētā ir karsta duša, pateicoties veiksmīgai amerikāņu penču pāra nostopēšanai, pat paspējam nokancelēt nākošajā dienā plānoto autobusu un tikt pie labas indiešu virtuves Queenstownā. Tā nu ar dienas rezervi ierodamies Wanakā, kur paliekam pa nakti pirms rietumu krasta iekarošanas. Ezers gan ir pilnīgi izmainījies kopš Ziemassvētkiem, kad tur bijām pēdējo reizi, bet smuki tāpat un foreles nav palikušas mazāk. Vēl no rīta apskatām Puzzling World atrakcijas, lielākoties visādas ilūzijas, bet vislābākā protams ir labirints, pa kuru var labi paskraidelēt pāris stundu garumā. Ceļš uz rietumu krastu ir daile, sākumā tas iet starp kalnu ezeriem, tad jau kalni un n-tie ūdenskritumi, tad atkal leja, līdz sala ir šķērsota. Ja kādreiz likās, ka Jaunzēlande ir diez gan mežonīga, tad tagad, rietumu piekraste ir Mežonīga un zaļa, pilns ar visādiem kokiem un augiem, putniem.. Pa nakti paliekam pie ezera aiz Foxa ledāja, vēl pa nakti nopeldamies, bet no rīta jāiet kādu foreli vilināt. Foreles gan nemana, bet ezerā ir pa pilnam zušu, pie tam lielu zušu, kas nāk gndrīz ārā krastā, vienu mēģinu izmest zālē ar rokām, bet nu naivi... tik glumjš. Vienu uzvilinu uz āķa, bet arī tas pamanās pēc pāris minūtēm izspļaut manu gliemi, atliek vien doties tālāk... Apskatam Hokitiku, bišķi Greymouthu un paliekam pa nakti pie Buller upes, tur arī paliek pagaidām lielākā forele kādu esmu redzējis, vismaz 10kg brūnā... 
Beidzot arī ierodamies Motuekā, kas ir mūsu ābolu sezonas mērķis un pēc īsas apkārtnes iepazīšanas nobāzējamies uz naktmītni, lai rītu sāktu ar jauna darba meklējumiem. Ar meklējumiem gan diez ko neiet, jo pēc kādu 20 dārzu apmeklējuma tikai vienā vietā saimniece saka, ka varbūt kaut ko vajadzēs, bet nu viņa nevar neko garantēt. Pirmajai dienai it kā pietiktu tāpēc dodamies uz jūras pusi pareizāk uz vietu, kur upe ietek jūrā, jo pēc vietējo nostāstiem tur paisuma laikā labi ņem Kawaraui. Paisums gan tikai sākas, bet man apnīk jo nav pat copes, ejot atpakaļ uz krastu satieku vietējo džiburu Lizu, kas saka, ka viņš var parādīt kā tur ar tām zivīm jādara, aiz neko darīt dodamies atpakaļ uz jūru, pa ceļam atklājas, ka šis cik tur tos gadus nodienējis uz ļopenes NZ gaisa spēkos, zin perfekti, kur atrodas Latvija un vispār ir baigi konservatīvi noskaņotais nacionālists, kuram besī visādi migranti, kam visam par spīti šis beigās (pēc neveiksmīgas copes un piesmeltiem zāakiem) saka, ka vienam viņa čomam moš' vajag divus darbiniekus. Tā nu ar tumsu ierodamies pie viņa čoma, kas par brīnumu vēl kaut ko rīkojas ap savu pakotavu, un jau pēc piecu minūšu tekstiem esam tikuši pie darba, vienīgā vaina gan tā, ka darbs sāksies tikai pēc biš' vairāk kā nedēļas, kaut gan uz nelielu pirmssezonas sapulcīti jāierodas jau nākošajā pirmdienā. Tā nu veiksmīgi dienas laikā esam tikuši pie darba.. Nedēļas nogali pavadam Nelsonā, patusējam pa sestdienas tirgu, svetdienu nodzīvojamies gar jūru un pirmdienā tiekam informēti par tālākajām gaitām, kas kopumā izskatās samērā ok. Izskatās, ka strādāsim mazā dārzā, un kopā būsim tikai seši darboņi, mēs un četri vietējie, bet nu par to droši vien jāuzraksta vēlāk. Ko lai dara nedēļu, Jaunzēlandē īpaši nav jādomā, un mēs arī neiespringstam, nobāzējamies pie jūras un slaistojamies, ķeram spotijus, snaperus un kawaraui, ielasam pa kādam gliemim, kas šeit ir bez smilšu bonusiem, nu tāa... 
Atkal aibraucam uz Nelsonu un vienu alternatīvās medicīnas, dzīvesveida, domāšanas u.tml. festivālu, aizbraucam ciemos pie dažiem Aleksandras laiku kolēģiem, kas nu jau ķērušies pie āboliem un nemaz nemēģina mums stāstīt, ka tas būs viegli.... Un nedēļa ir gandrīz galā. Kad atgriežamies backpackeros, kuros esam sarunājuši dubulto istabu, izrādās, ka tā istaba nav dabūnama, bet saimniece ir gatava turēt vārdu un iekārto mūs savā pašas mājā, nu pagaidām liekas ka viss būs ok. Rītdiena laikam būs lielā ābolu diena, bet par to tad nu būs nākošā reportāža no Motuekas! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru