Zapatista Car Sales

Palenke ir tikai 220km attālumā no San Cristobal, bet optimistiskākās prognozes paredz, ka šis priekš Meksikas niecīgais attālums veicams piecās stundās. Nav jau arī nekāds brīnums, jo ceļš ir šaurs, līkumains un vijas cauri kalniem un neskaitāmiem mikromiestiem, kas visi lepojas ar n-tajiem guļošajiem policistiem, bonusā vēl lēni braucoši kravinieki, kādēļ arī pilnīgi loģiski pusceļā gribas piestāt kādā vietā, kuras apraksts atbilst Agua Azul, miestam, kurš atrodas pie milzigas ūdenskritumu kaskādes, pa kuru lejup gāžas zils jo zils ūdens, aicinādams uz peldi. Domāts, darīts, griežam nost no lielceļa un cauri džungļiem tuvojamies sen gaidītajai pauzei. Esam jau lasijuši, ka par ieeju nacionālajā parkā jāmaksā, kādēļ neesam pārsteigti par karodziņiem rotātu trosi un onkuļiem, kas tirgo biļetes, īstais pārsteigums seko, kad tiekam pie vēl viena tāda paša posteņa, kur jāmaksā atkal, tik šoreiz tas esot oficiāli. Izrādās pirmo biļeti mums notirgojuši vietējie revolucionāri Zapatistas, kas ir gandrīz vai zīmols visam Chiapas reģionam. Zapatistas ir plaši pazīstami arī ārpus Meksikas, un pat tādi superstāri kā Rage Against the Machines ir Zapatistas atbalstītāju lokā. Kā gan lai dusmojas uz cīnītājiem, kas par savu galveno ienaidnieku uzskata globalizāciju, tik vien nosmejam un dodamies uz ūdenskritumiem. Nevar teikt, ka mūs sagaida vilšanās, vien patiesība izrādas nedaudz citāda kā tā aprakstita mūsu LP gidā, ūdenskritumi nav diez ko zili (pie vainas esot lietus sezona) un ap upi sabūvēti n-tie ūķīši, kas orientējas uz tūrisma biznesu, tirgojot visu sākot ar omleti un maiju gobelēniem, beidzot ar AA tipa baterejām un Ķīnā ražotiem lakatiem, par ko it nemaz nav jābrīnas, jo tūristu šeit netrūkst, veseliem autobusiem, no visas plašās pasaules.. vienīgais, par ko var pabrīnīties – ko viņi visi šeit dara. Daba kļūst baudāmāka, kad paejam kādu kilometru uz augšu no ūdenskritumiem, neviena tirgoņa, neviena tūrista... Pēc pāris stundām dodamies tālāk un atkal mūs panāk meksikāņu riepu melnās maģijas lāsts, šoreiz pārsprāgst priekšējā riepa. Neko darīt, ar jau ietrenētu veiklību nomainam ratu un īsi pēc tumsas iestāšanās ierodamies Palenkē. Nolemjam, ka labāk palikt nevis pašā pilsētā bet viesnīcu ciematiņā netālu no pašam maiju galvaspilsētas drupām. Vien neit tik viegli ar ciematiņa atrašanu, pirmā pietura, viesnīca pārpildīta ar visai snobiska paskata Gringo, otrajā vietā mūs sagaida viesnīcnieks, kuru esot intervējušas LNT ziņas (saistībā ar maiju pareģojumiem), pats viņš esot maijs, bet džungļos šeit augot ap 60 dažādām sēnēm, kuras esot ļoti spēcīgi halucinogēnas, un katru nakti pusnaktī te notiekot tusiņš... atvadamies no sēņu maija un turpinam apskatīt visādu dīvaiņu divainās iestādes līdz beidzot atrodam Margaritas un Eda viesnīcu, kas ir pavisam jauka, vien esam tik izbesīti, ka nav pat spēka iet vakariņās. No rīta ignorējam padomu, kas saka, ka labāk apskatīt palenki no rīta, pirms diena “iesilusi”, un kārtīgi izguļamies, bez steigas paēdam brokastis un ejam uz drupām. Diena ir tiešām karsta, bet tas nekas, jo ir nozuduši visi rīta pūļi, kurus ap mūsu ierašanās laiku savāc autobusi. Palenkes drupas ir samērā iespaidīgas, vien nedaudz traucē tas Meksikai neraksturīgais uzkopums, un uzfrišinājums, vēl arī gribētos tikt iekšā kādā templī, nevis aprobežoties ar pāris atļautajām telpiņām, bet kopumā ir smuki... un karsti. Tā nu mēs vienas dienas laikā esam izpildijuši savu Palenkes plānu un esam gatavi doties tālāk uz Gvatemalu, vien jāmēģina notirgot mašīna, pie kā arī ķeramies jau nakošās dienas rītā. Nav grūti atrast pircēju, jo cenu nolaižam diez gan zemu jau uzreiz, vienīgi neviens negrib čakarēties ar importēšanu, kādēļ nākas cenu nolaist pavisam zemu, uz ko uzķeras kāds vietējais boss. Tad nu seko pus dienas tūre pa visu pilsētu importēšanas patiesības meklējumos, pa visādiem birojiem un somu veikaliem, aiz kuru nevainīgās izkārtnes slēpjas Palenkes mašīnu biznesa guru, kurš it kā saprot visu no angliski rakstītiem papīriem, kuram pilnībā uzticas mūsu auto pircējs. Kad somu pārdevējs dod savu piekrišanu, sākas nākamais etaps, kaulēšanās, tomēr mēs ieņemam stīvu pozīciju “kaulēšanās ir beigusies ar mirkli, kad mēs cenu nolaidām otrreiz”. Paiet stunda līdz meksikānis piekāpjas un pēc neliela līkumiņa pie stūres, saka, ka mašīnu ņem pa mūsu cenu. Tad arī “nokrīt priekškars” un uz skatuves parādās visa meksikāņu ģimene, mamma no mājas iznes naudu, visi vai staro aiz laimes, ka tikuši pie tik lētas mašinas un arī mēs neesam bēdīgi, jo labāk taču zīle rokā nekā mednis kokā. Vēl tik piestājam lielveikalā Super Che un esam gatavi svinībām, trīs vienā, mašīna pārdota, atvadamies no mūsu itāļu draugiem, kas tālāk dodas uz Jukatanu un varam beidzot ķerties pie Jāņa dzimšanas dienas atzīmēšanas. Tik jāatceras, ka sešos no rīta mums jāsēžas autobusā, kas vedīs uz upi, kuras otrā pusē jau plīvo Gvatemalas karogi.

Chiapas

Nākamajā dienā kopā ar itāļiem dodamies tālāk. Atkal nomainam mašīnai riepu un 10 stundu pārbrauciens paiet ātri un jautri! San Kristobal ierodamies tumsā un maldoties pa vecpilsētas šaurjām ielām meklējam hosteli. Viens pagrieziens ne īstajā virzienā un mūs aptur policija. Paiet laiks, kamēr Jānis atrod savas tiesības, tad abi ar Ali mēģina ieskiadrot policistiem, ka krustojumā nav zīmes, kas norādītu, ka šī ir vienvirziena iela. Vīri formās gan mēģina iestāsīt, ka sodu labāk maksāt tūlīt un skaidrā naudā, tomēr frāzes “no somos gringo, somos estudentes” nostrādā = )))
Nākamā diena paiet izpētot pilsētu, kurā tieši šaja nedēļas nogalē risinās kultūras festivāls, notiek dažādi koncerti, izstādes un vietējie dejo uz ielām. Iefanojam par tirgiem, iepērkam augļus un dārzeņus priekš vakariņām (juhuuu mūsu hostelī ir virtuve) un tā trīs vakarus mēs vai Katja un Ale gatavo vakariņas. Nākamajā dienā iepērkam arī pa kādam tradicionālam aksesuāram tirgū un dodamies uz maiju tradicionālās medicīnas muzeju. Muzejs ir neliels, ļoti vienkāršs, bet viens no labākajiem un interesantākajiem, kādā esam bijuši. Pat izodadas pavērot kādu no dziedniecības rituāliem, kurā tiek izmanoti visādi spēcīgi līdekli, tajā skaitā jēlas olas un baziliks. Muzejā redzētais mums daudz labāk palīdz izprast notiekošo nākamjā dienā, kad dodamies ekskursijā uz apkārtnē esošajiem ciemiem. Chemul ir mazs miests ar tirgu un baznicu pašā tā centrā, un miesta iedzīvotājiem savos krāšņajos tradicionālajos tērpos. Bet pats, pats, pats iespaidīgākais šeit ir baznīca... hmmm ar ko lai sāk?! Ieejot baznīcā pirmais pārstegums ir simtiem, tūkstošiem degošas sveces. Zeme ir noklāta ar priežu skujām, vietējie (vienmēr uz baznīcu nāk ģimene kopā – kādi 5 cilvēki vismaz) veicot savus rituālus, sēž zemē, atbrīvo kādu kvadratmetru no skujām, lai izliktu un aizdedzinātu sveces (kādas 40 vismaz dažādās krāsās; katrai krāsai ir nozīme, piemēram, dzeltenā krāsa ir lai atbrīvotos no negatīvās enerģijas). Kad sveces aizdedzinātas, tiek skaitītas lūgšanas un lūgšanu laikā tiek veikti rituāli, kuros visbiežāk tiek izmanotatas dzīvas vistas, jēlas olas un svaigs baziliks. Kad tas izdarīts, ir jāgaida, lai sveces izdeg pilnīgi, tikmēr tiek patēreti dažādi gāzētie dzērieni (visbiežāk gan kola). Gāzētie dzērieni veicina atraugāšanos un Chamul ciema iedzīvotāji tic, ka šis ir vislabākais vieds kā izvadīt visus sliktos garus no sava organisma. Šo faktu viņi uztver diezgan nopietni un neviena ģimene neierodas baznīcā ar mazāk kā 6 pudelēm gāzēto dzērienu. Mēs pavadījām baznīcā kādu stundu, dzīvā mūzika, sveces radīja fantastisku un mājīgu atmosfēru. Protams, fotogrāfēt iekšā bija aizliegts.
Nākamais ciems, kas ir pārdesimt minūšu attālumā, liekas pavisam mierīgs un neinteresants līdz brīdim, kad Jānis un Ale ierauga vietējos spēlējam basketbolu un nolemj viņiem pievienoties. Mūsu puišiem tiek iedalīts pats mazākais spēlētājs un spēle var sākties – 3 pret 3! Mēs ar Katju sēžam malā smejamies un mēģinam noķert kādus smieklīgus kadrus, tas nav grūti, jo Jānim skrienot slīd kedas un Ale mēģina rādīt visādus trikus ar bumbu. Pēc kādas stundas un zaudētas spēles mūsu puiši mēģina taisnoties ar to, ka esam augstu kalnos – vairāk kā 2500m virs jūras līmeņa = ))) Rīt dodamies tālākā ceļā pa Zapatistas zemēm!

Riks

Oaxaka (Ohaka) ir samērā baudāma pilsēta, nav pārlieku tūristiska, nav pārlieku liela, bet tomēr kaut kas viņai pietrūkst, lai mūs noturētu ilgāk par pusotru dienu. Apskatam pilsētas pievārtē atrodamo seno zapoteku pilsētu, pareizāk laikam teikt tās drupas, kas ir visai iespaidīgas, varbut ne tik daudz dēļ sava izmēra, arhitektūras oriģinalitātes vai skata, kas paveras no Monte Alban kalna virsotnes, bet gan dēļ ģeometriskā ēku izvietojuma, kas ir pavisam regulārs, tajā pat laikā akurāti saskaņots ar debess ķermeņu atrašanās vietām un savstarpējām attiecībām saulgriežos un citos astroloģiski svarīgos mirkļos. Drupas nav pārlieku labi atjaunotas, ne tā kā Ķīnas mūris dažuviet, kādēļ it vienkārši var iztēloties ikdienu tajos pat laukumos kādu gadu tūkstoti atpakaļ. Vēsturiskajam atkāpes mirklim Monte Alban seko ne pārāk tāls, un kā vēlāk izrādās, arī ne pārāk patīkams pārbrauciens uz daudz mūsdienīgāko Puerto Escondido. Lai arī Ohaku no Eskondido šķir tikai 300 km, ceļā tiek pavadītas gandrīz sešas stundas, gluži vienkārša iemesla dēļ – kalnu ceļš visus savus 300 kilometrus ir izlocījis pa līkumu līkumiem, kurus īstam riebumam vēl papildina šausmīgu bedru posmi un n-tie miniciematiņi, par kuriem bieži vien nojaust var tikai dēļ visai grūti pamanāmām Topes, kas ir tie paši “guļošie policisti”. Mēs viņus gan esam sākuši saukt par “neredzamajiem policistiem”, jo nereti betona gabalus var pamanīt tikai īsi pirms triekšanās tajos iekšā. Topes tiek būvētas “kā sanāk”, tas nav standarta pasākums, katra tope ir jāizvērtē atsevišķi, pirms tās šķērsošanas, gandrīz vienmēr garums, platums, stāvums, augstums un bīstamības faktors atšķiras, kas braukšanu vieglāku nepadara, jo sevišķi tādēļ, ka topes mēdz uzaugt arī ceļa posmos, kas nav ne tuvu apdzīvotām vietām, asiem līkumiem vai šauriem šosejas gabaliem. Kad esam galā, pārņem sajūta, ka piecas stundas pavadītas karuselī, par laimi izdodas bez liekiem sarežģījumiem nobāzēties jaukā un patīkami lētā viesnīcelē, kuras boss runā arī angliski un dod mums vērtīgus padomus par šopingu, pārkingu un citām tūristiem aktuālām lietām. Puerto Escondido nav nekāda lielpilsēta un nav arī nekāda UNESCO saraksta kandidatūra, visa dzīve te grozās ap zveju un sērfošanu. Pieļauju, ka pēdējā laikā pat vairāk ap sērfošanu, jo novembra sākumā te norisināsies pasaules čempionāts sērfošanā. Pro sērferi jau ir ieņēmuši pludmales viesnīcas un dzenā vilni augām dienām. Ir jau arī ko dzenāt, kad no rīta ejam ievērtēt ppludmali un slaveno Mexican Pipeline, kas ir pasaules līmeņa sērfa skatuve, vilnis sasniedz jau gandrīz desmit metrus, un tikai paši dullākie no dullajiem cenšas to dresēt. Par peldēšanos Zikatlo pludmalē var aizmirst, jo straumes un viļņi te ir pavisam nopietni. Apjautājos pāris vietās par sērfa kursiem, bet šķiet, ka pasākums jāatliek uz rītu, jo nāk paisums un tas šeit nav labākais laiks, lai noņemtos ar iesācējiem. Kad dullākā pludmale tiek slēgta, jo vilnis palicis pavisam traks, tieku pie bodyboard'a, kas ir sērfa dēļa mazais brālis, ar kuru iepazīties man jau ir bijis laiks un dodos uz otro līmeni, kas no malas neizskatās tik draudīgs. Viļņi seklākajā pludmales galā ir kādus četrus metrus augsti, dziļākajā kādus divus, bet jācenšas trāpīt pa vidu, lai izvairītos no straumes, kas nebūt nepalīdz airēt un turēties sērfojamajā posmā. Diemžēl citu viļņa trenkātāju nav, kādēļ jāmēģina vilni atrast pašam, tieku veiksmīgi pāri joslai, kur vilnis lūst, un sāku airēties uz šķietami labākajām pozīcijām. Pēc piecpadsmit minūšu peldējuma sāku saprast kā te viss veidojās un kur var tikt pie smukākā šļūciena, vēl pāris minūtes un esmu sagaidījis savu lielo vilni. Jēee... tas ir kruta, sajūta, ka tevi nes vairākas tonnas ar neapstādināmu ūdens blāķi, mirklis, kad vilnis turpat aiz tevis sāk lūzumu – mirklis, kad tu piezemējies viļņa pakājē un griezies ārā no bangas.... tas viss liek elpai aizrauties un momentā mesties atpakaļ jūrā, lai steigā ķertu nākošo vilni. Esmu starā, nekad man nav sanācis tāds šļūciens, viss, šitais ir mans hobijs forever. Bet domas mainās, kad veiksme pagriež otru vaigu... Atkal esmu ticis pie viļņa tvarstīšanas un no visa spēka airēdams cenšos noķert kārtējo milzeni seklajā galā, bet nekā, vilnis ir fiksāks, viss ko esmu panācis, esmu nonācis pa kampienam nākamajam vilnim, kas kā milzīga siena aug manā priekšā, nepaspēju apgriezties, nepaspēju pat ienirt, kad viss četrmetrīgais spēks gāžas man virsū. Tas ir vēl lielāks dabas spēks, kuru izbaudīt uz savas ādas, kā Aļaskas daba, tu vari peldēt, vari neko nedarīt, tu esi maza skaidiņa veļas mašīnā. Atsitos vairākas reizes pret zemi un turpinu virpuļot pa okeāna dzelmi, sajūta nav no jaukākajām, kaut kā piespiežu sevi domāt un nesatraukties, un pēc kādām desmit sekundēm jau tieku pie gaisa, saprotu, kur krasts un veikli tinu maliņā... nospriežu, ka kādam mirklim pietiks, jo arī saule sākusi nenormāli cepināt. Aprunājos ar glābējiem, kuri mani kā vienīgo dēli pludmalē visu laiku turējuši uz grauda un eju nedaudz atslābt, lai atgrieztos uz vakara vilni. Vakara scenārijs sanāk ļoti līdzīgs rīta cēlienam, kāds vilnis labāks, kāds sliktāks, kaut kā pat pamanos norauties ar dēli pa degunu, bet beigās atkal līdzīgā kārtā mani noķer milzenis un tieku vēl drausmīgākā veļas mašīnā, kura pat norauj man dēli no rokas. Ar to arī laikam kādam laikam pietiks. Nākamajā rītā krāmējam paunas un laižam tālāk uz Mazunte, kas nav pārāk tālu, bet pēc mūsu jauno itāļu draugu stāstītā ir baigi feinā vieta. Gabrielai visas kabaņjas (bungalo tipa mājiņas) gandrīz pilnas, mums nav izvēles – jāpaliek karaliskās kabaņjas otrajā stāvā = ))) Istaba ir milzīga – 3 gultas, vairāki šūpuļtīkli, balkons ar skatu uz okeānu. Esam slinki un neko negribam darīt, ir arī pārāk karsts... Tā mēs pēcpusdienu pavadam pļāpājot ar pārējiem atpūtniekiem un tik vakarā aizejam līdz centram pēc kāda auksta dzēriena. Nākamajā rītā jau astoņos esam gatavi ar laivu doties jūrā cerībā ieraudzīt bruņurupučus un delfīnus, bet... pārsimts kilometru attālumā no krasta plosās vētra (kas pēc pāris stundām tiks nosaukta par viesuļvētru Riks) un kapteinis ir spiets pasākumu atcelt. Lai arī no rīta spīd saule un liekas, ka diena būs tveicīga, pēc pāris stundām arī mēs sajūtam Riku. Šī diena paiet Gabrielas restorānā...

Pilseetas, pilseetas, pilseetas...

Nākamā pietura – Guadalahara. Liela pilsēta – 4 miljoni iedzīvotāju. Kā vienmēr paiet laiks, kamēr atrodam pārkingu, hosteli un dodamies apskatīt centru. Visinteresantākais, ko apskatam, ir tirgus, pats centrs kā jau centrs – laukumi ar strūklakām, veikali.... Lai arī pilsēta liekas jauka, jau nākamajā dienā dodamies uz Guanahuato. Pirmais, kas mūs šajā pilsētā pārsteidz – aiz katra līkuma pāris cilvēki cenšas par katru cenu apstādinat braucošās mašīnas. Vēlāk atkožam, ka tuvojas grandiozs festivāls un vietējie šādā – uzbāzīgā veidā mēģina izīrēt savus (iespējams, arī kaimņu) apartamentus. Atrodam superjauku hosteli ar lielu jumta terasi un dodamies ielās! Esam priecīgi, jo šī ir pirmā vieta Meksikā, kas mums patiešām patīk, pirmā vieta, kur sastopam vēl kādus tūristus. Jaukas pārmaiņas. Tā mēs pirmo vakaru/nakti pavadam uz jumta, kur malkojam dzērienus ar trakajiem itāļiem un citiem ne tik trakiem ceļotājiem. Pavadam vēl pāris dienas šeit, lai noskaidrotu par iespējamo mašīnas pārdošanu. Viss it kā būtu vienkārši - cena laba, ir potenciālais pircējs, bet Meksikā dēļ milzīgā gaisa piesarņojuma par 10 gadiem vecākas mašīnas nav iespējams pārreģistrēt. Nomainam riepas un dodamies tālāk. Galamērķis – Ohaka. Neiet tik ātri kā plānots, tādēļ nolemjam dienas atlikušo daļu pavadīt Morelia un doties tālāk nākamajā rītā. Mums ir paveicies, jo ir sestdiena, bārā superpiedāvājums – 2 dzērieni pa viena cenu , vakarā ielas tiek slēgtas un notiek dažādi priekšnesumi – mūzika, dejas un viss kas cits. Nākamaja rītā jau plkst. 6 esam ceļā. Joprojām brīnamies par meksikāņu ceļa zīmēm, to izvietojumu un priecājamies, ka jau nedaudz tajā visā esam iebraukuši. Tomēr jau nedaudz vēlāk sanāk neliels līkums pāris stundu garumā un ap 10iem vakarā esam galā. Nākamā diena paiet klaiņojot pa pilsētu, apskatot tirgu (kur vienmēr ko inčīgu var atrast), kārtējo reizi žēļ, ka somas pilnas līdz malām un sākušas kļūt par smagu, mierinam sevi ar domu, ka tāpat visu nevar aizsūtīt uz mājam....

Speciālziņa - Meksikas virtuve

Meksika ir slavena ar savu superīgo, pikanto virtuvi, kas plaši pārstāvēta ārpus pašas Meksikas. Chili con Carne, asās čilī zupiņas, tako ar visādiem pikantiem pildījumiem, kurus labi papildina spēcīgs siers un marinēta halapeņo pipara šķēlītes, kukurūzas čipsīši ar visādām biezām mērcītēm. Tāpat kā likums visās meksikāņu ēstuvēs var tikt arī pie Coronas ar laima šķēlīti un tekilas šotiņiem, kas it veikli iet lejā kopā ar citrona šķēlīti un sāls šķipsniņu.. un vēl taču ir tas tārps, kas tiek likts iekšā īpaši kvalitatīvos meksikāņu dzērienos, lai tā attīrītu alkoholu no visādiem ražošanas procesā radītiem blakusproduktiem.
Pat nezinu ar kuru no visiem augstāk minētajiem mītiem lai sāk, jo uz sirds ir sakrājies tik daudz – autentiskā meksikāņu virtuuve ir lielākā vilšanās, kuru mums nācies piedzīvot visa ceļojuma laikā, un varbūt tā nebūtu bijusi tik liela, ja mēs nebūtu sevi gatavojuši kaut kam īpašam, tāpēc arī šis bloga speciālnumurs – visiem tiem, kas kādreiz sapņojuši vai sapņo par lielisku meksikāņu ēdienu meksikāņu izpildījumā. Chilli con Carne – kas tas tāds ir? Lai arī kas tas tāds ir, Meksikā tādu atrast nebūs viegli, bet ja nu tomēr kārojas, jāskatās uz kādiem superstīviem iestādījumiem, kas orientējas uz gringo (amerikāņu tipa tūristu) publiku, kas ir pārāk tramīga, lai ietu uz vietējām ēdināšanas iestādēm. Tādas atrast nav pārāk grūti, jāmeklē lielākajās pilsētās ap galveno laukumu, viegli atpazīstamas pēc plašām terasēm, kuras apdzīvo pensijas vecuma amerikāņi ar Nikon D40 kaklā. Tajās pat vietās var meklēt asās čilī zupiņas un citus “meksikāņu” ēdienus, ar kuriem jau esam iepazinušies mājās. Tiesa gan tostitos kukurūzas čipsīšus ar sieru var atrast arī Pemex benzīntankos, tomēr viņi izskatās tik nožēlojami, ka neviens sevi cienošs “meksikāņu virtuves” fans tādus nepirks...
Tātad viss, ar ko mūs ārpus Meksikas baro meksikāņu restorānos ir “parameksikāņu” ēdiens! Kas tad ir īsts meksikāņu ēdiens?? Tako ir īsts meksikāņu ēdiens... protams, ne tas, ko par tako sauc Taco Bell štatos vai Kanādā. Tortiļa - kukurūzas vai miltu pankūka, kas attāli atgādina lavašu tiek pildīta ar grillētu gaļu un dažādiem dārzeņiem, kas tiek pārlieti ar mērci.. Gaļa parasti nav ne daudz, ne garšīga, dārzeņi kā kurā vietā, bet mērces nav ne asas, ne biezas... kopumā neslikts ēdiens, ja vien tas nav jāēd katru dienu, bet meksikāņi tako ēd ne vienreiz vien dienā, un 85% no visām pilsētas (95% no ārpilsētas) ēstuvēm taisa tikai tako. Ja apnīk tako, var paņemt Tortu, Burro, Enchiladu, Vampiru, Hamburguesu vai HotDog'u, kas pa lielam diez ko neatšķiras no Tako, vienīgi tortillas vietā būs maize, dažādās formās.. Vienvārdsakot, meksikāņi pa lielam ēd to, ko citur sauc par fast food, junk food, ātrajām uzkodām vai našķiem. Nu labi, ir jau arī restorāni, kuros var tikt pie “kārtīga” ēdiena, tomēr nevajag pārāk daudz gaidīt no šādiem iestādījumiem, viss ēdiens peld krietnā daudzumā plānas mērcītes, piedevas (kartupeļi/rīsi) ir pavisam minimālas un porciju izmērs diez vai pārsniegs pusi no tā, ko servē vidusmēra latviešu kafūzis, un nav par ko brīnīties, jo uz galda ir krietna kaudzīte to pašu tortiļu, kas veido meksikāņa uztura piramīdas pašus pamatus. Visu šķīvja saturu jākrāmē iekšā tortiļā, kas pēc pamērcēšanas mērcē jāēd nost. Un ja nepatīk arī šāda tipa ēstuves, var doties uz gringo restūžiem (augstāk atrodamas norādes kā tādus atrast) vai tirgu, vai lielveikalu. Labi, ir jau arī izņēmumi, kā piemēram piekrastes pilsētas, kurās var tikt pie labas zivju izvēles un samērā garšīgiem jūras velšu ēdieniem, gandrīz jebkurā miestā var tikt pie grillēta cāļa vai tvaicētas kukurūzas un tā apiet tako lāstu, bet kopumā meksikāņu virtuve ir “pārsteigums”. Lielākais pārsteigums līdz šim – saldējums ar sāli, laimu un čili. Vislabākais, ko līdzšim esam ēduši ir avokado, tiešām labs, ir atrodami inčīgi banāni un citādi augļi, kas nevārtās pa Eiropas lielveikalu plauktiem... Pārtikas cenas veikalos un tirgū ir saprātīgas, bet ēdināšanas iestādes nelutina, te vis nav Āzija.
OK, aizmirstam visu negatīvisma devu, kuru esam veltījuši pārtikai un ķeramies pie saldā ēdiena. Alus Meksikā ir labs!! Corona te ir pats populārākais alus pilnīgi droši. Vietējie diez ko neaizraujas ar mazajām, ierastajām 0.3L pudelītēm, gandrīz jebkurš meksikāņu aliņš nopērkams arī 0.9L un 1.25L stikla pudelēs, kas sanāk krietni izdevīgāk no materiālā viedokļa, jo sevišķi, ja nes tukšo pudeli atpakaļ. Taras apmaiņa te ir topā, pudelēm ir laba cena, kas strādā, pa ielām te stikli nemētājas. Corona ir tikai viens no meksikāņu brūvējumiem, var tikt arī pie Carta Blanca, Victoria, Pacifico, Indio, Modelo (ir arī tumšais variants) un visādiem ne tik populāriem aliņiem. Pacifico ir mans favorīts, bet Laura iecienījusi Coronu (karstais laiks ir darījis savu).
Tekila šeit ar sāli un citronu netiek patērēta un varētu pat teikt nav top dzēriens, daudz lielākā cieņā ir viskijs un mezkāls. Viskijs un mezkāls ir lētāks par dzeramu (legālu) tekilu. Tekila tiek aplikta ar milzīgu nodokli (70%) līdz ar ko nemaz nevar būt pārāk lēta, pie tam zilā agave no kuras jānāk vismaz 51% no cukuriem, kas veidos alkoholu, aug 5-12 gadus, līdz tiek novākta alkoražošanas vajadzībām. Vēl jau reģionālais stāsts, tikai tās destilēšanas iestādes, kas atrodas nelielajā Jilasco provinces daļiņā, kuras centrs ir Tequila, drīkst savu tekilu saukt par tekilu. Viss, kas nāk no citurienes, sastāv no mazāk agaves u.tml. ir mezkāls, kurš dažkārt ir lēts, dažkārt vienkārši pretīgs, dažkārt pavisam pretīgs, dažkārt viņā ir tārps, kura vienīgais uzdevums ir izvilināt pāris peso vairāk no eksotiku alkstošā gringo. Labu tekilu šeit dzer aptuveni tā kā konjaku Eiropā... istabas temperatūra, nejauc ne ar kādiem softiņiem, nedzer šotus, vienvārdsakot, izbauda garšas īpatnības un piedzeršanos neuzstāda par pašmērķi, bet tas viss attiecas tikai uz Aņejo vai Reposado (zeltītā), savukārt Blanco (sudrabotā) ir kā radīts kokteiļiem. Galvenais, kam jāpievērš uzmanību pērkot zeltīto tekilu, cik procenti no dzēriena nāk no zilās agaves un cik atpazīstams ir brends, jo Eiropā nereti tiekot tirgota “viltotā” tekila, kura tad arī tīri labi iet kopā ar sāli un citroniņu.

Pacifico

Bahia del Kino ir samērā relaksēta pilsētele, bišķi pretstats mūsu pirmās Meksikas nakts piedzīvojumiem, kādēļ nolemjam tur uzkavēties ilgāk. Sarunājam pa lēto vietu treileru parkā pie pašas jūras (esam vienīgie viesi visā parkā) un nolemjam nedarīt neko, vienkārši atpūsties no visas braukšanas. Tā nu divas dienas tusējamies pa jūras krastu, laiks ir karsts un mitrs, visu laiku tāds kā pirts efekts, kas nebūtu nemaz tik slikti, ja jūrā varētu atveldzeties, bet nevar... ūdens silts kā vannā. Labākais veldzējums ir alus, kas te ir topā pie tam samērā nedārgs un tīri labs arī priekš Latvijas standartiem. Vēl pilsētelē var paēst kādā no diez gan daudzajiem restorāniem, kas visi stāv tukši, bet piedāvā visādas jūras veltes, no tām arī pārtiekam abas dienas, kuras pavadam Kino. Kopumā rodas iespaids, ka viss miests ir pus beigts un atdzīvojas tikai pa ziemu, kad te ierodas visi amerikāņu penči, kuriem te sapirkti īpašumi. Popularitāte aiz ziemeļu robežas šķiet darījusi savu arī naktsmītņu cenu lauciņā, un pie istabas te pa lēto vis tikt nevar, par švakas kvalitātes ūķīti prasa tik pat cik štatos, bet mūs tas nesatrauc, jo dodamies talāk. Nākamā pietura Alamos, kas ir viens no meksikānīgākajiem miestiem Meksikas ziemeļos. Miests kā miests, tikai n-tās mājas nopirkuši amerikāņi un miestā ir informācijas centrs.... kurš nedarbojas. Diez gan liela daļa no pilsēteles ir tā saucamā koloniālā arhitektūra, kādēļ arī meksikāņi ir uzsākuši akciju, kurai būtu jātiek galā ar elektrības un telefona vadiem, kas ir vienīgais šķērslis iekļūšanai UNESCO kultūrmantojuma supersarakstā. Atjaunotās mājas ir baigi smukās, katrai mājai ir iekšpagalms, kurā kā likums aug pa kādai palmai vai citam zaļumam, apkārt ielas terases, kas ļauj paslepties no saules un strūklakas, kas vismaz iedomās dod kādu vēsumiņu vasaras mēnešos. Šķiet ar vienu dienu Alomos pietiek un atkal braucam tālāk, liekas esam jau apraduši ar Meksikas ceļiem un satiksmi, tā ka uz priekšu tiekam diez gan raiti, vienīgais starpgadījums sanāk kādā džunglīgākā ceļa posmā, kur mums neizdodas izvairīties no milzu ķirzakas, kas izdomājusi šķērsot ceļu tieši mirklī, kad mēs tur braucam garām. Šķērsojam ķirzaku un tropu loku pirms Mazatlan, kas ne pēc pašu vēlmes kļūst par mūsu mītni uz pāris dienām. Lai arī sākumā dikti fanojam par meksikāņu ēdieniem, ēdieni “iegāž” Jāni, kurš uz pāris dienām nomokās pa istabiņu un par vietējo ēdienu vairs nevēlas pat iedomāties. Tikmēr Laura nedaudz izpēta apkārtni un joprojām bauda ēdienus un dzērienus. Bet par ēdieniem un dzērieniem droši vien būs jāuzraksta atsevišķa nodaļa, jo patreiz mēs ne viens, ne otrs par ēdieniem daudz nedomājam, ja nu vienīgi par saldējumu un tekilu, jo kā reizi esam apmetušies Tekilas ciematā (no tejienes nāk visa tā garšīgā manta), bet ēdiens..... tagad ir “iegāzis” Lauru.

Bienvenido en Mexico!

Par ASV un Meksikas robežas šķērsošanu esam dzirdējuši dažādus stāstus no amerikāņiem... Mēs esam nedaudz noraizējušies par mašīnas ievešanu valstī un ar to saistītām formalitātēm. Tā kā pēdējā laikā mums plāni mainās diezgan bieži, nav sanācis laiks visas detaļas kārtīgi izpētīt, bet ko nu vairs...
Pierobeža ir pārblīvēta ar visādiem policistiem, muitniekiem, robežsargiem, narkotiku biznesa apkarotājiem un līdzīgiem valsts darboņiem, jūtams, ka lietas te tiek uztvertas nopietni, ko gan nevar teikt par pašu robežu, kuru šķērost abos virzienos var bez liekām problēmām, Meksikas pusē pat ir jāpameklē kāds, kurš varētu sazīmogot pases, lai nesanāk gluži tā, ka esi nelegāls. Bienvenido en Mexico! 21 km no robežas ir kontroles punkts, kurā jākārto nepieciešamie dokumenti saistībā ar mašīnu. Pirmā problēma, ar ko saskaramies – mums pirms pāris dienām ir beigusies Kanādas apdrošināšana... Diemžēl mašīnas reģistrācija un apdrošināšana ir uz vienas un tās pašas lapas. Mēs gan mēģinam skaidort, ka tas ir apdrošināšanas nevis mašīnas reģistrācijas beigu termiņš un tiekam sūtīti tālāk pie cita lodziņa, tad vēl citur līdz beigās džeki pēc pāris minūšu sarunas uzliek zīmogu un apstiprina, ka viss ir ok. Ja Meksikā iebrac ar savu auto, ir jāmaksā importa nodoklis (vai arī jāatstāj bankas kartes numurs), kurš tiek atgriezts, ja arī ārā no valsts izbrauc tas pats cilvēks ar to pašu mašīnu, šādā veidā viņi cenšas iekasēt nodokli, ja nu gadījumā mašīna tiek pārdota. Šoreiz problēma ir tā, ka mašīna ir uz Jāņa vārda, bet vienīgā VISA karte, kas mums ir, ir Laurai, diemžēl tas šajā gadījumā neder, arī skaidras naudas mums tik daudz nav.... Jādoas atpakaļ uz pierobežas pilsētu meklēt bankomātu. Pēc pāris stundām viss ir ok, sāk jau krēslot un mēs dodamies tālāk! Vēl pēc pāris stundām mūs sagaida nākamais pārbaudījums – uzbraucam kam asam un riepa caura.... Ok, nomainam un lēnām braucam tālak cerībā atrast kādu servisu 12os naktī. Pēc kādiem 110km mums ierugam uzrakstu “llantaneria” - riepotava, kas ir atvērta 24/7. Mehāniķis izvelk 20cm asu priekšmetu no riepas, salīmē 2 caurumus un pēc 15 minūtēm mēs jau dodamies tālāk. Gribam nokļūt līdz Kinai – mazai piejūras pilsētiņai, kas ir pēc 100 km. Diemžēl mums tik raiti neiet, pēc pāris minūtēm mūs aptur policija (bijām gandrīz vienīgie, kas nakts vidū braukā pa pilsētu) un piesienās mums ceļa marķējuma ignorēšanu. Viņiem ir taisnība, jo markējums ir gandrīz neredzams. Pārbaudot papīrus, atkal jāskiadrojas par papīru derīgumu beigu termiņiem. Kaut kā tomēr mūsu dialogs spāniski izdodas un tiekam galā veiksmīgi. Pēc pāris km ir nākamais izaicinājums - milzīga migla, varam sasktaīt tik pāris metrus uz priekšu un ātrāk kā 20km/h nav iespējams pabraukt. Ir jau 2 naktī un acis arī arvien grūtāk noturēt vaļā. Gandrīz vai nepamanam, kad esam jau Kinā, jo kā reiz tieši šajā vakarā pilsētā ir pazudusi elektrība un sameklēt vai ieraudzīt kādu hosteli nav viegli. Mums paveicas, un uz pāris minūtēm parādās elektrība, kas ir pieteikoši, lai iečekotos ne pārāk lētā viesnīcā, bet drusciņ par maz, lai paspētu ieiet dušā.

Un atkal USA!

Vankuvera uz kādu mirkli pārtop par mūsu biroju, notiek milzu izpēte saistībā ar darbiem un ziemas sezonu, tomēr visai veikli nonākam pie secinājuma, darbs pagaidīs... braucam uz dienvidiem. Pirmā pēcpusdien paiet šķērsojot Vašingtonu, sanāk vien caurbraucot uzmest aci Sietlai, kas atstāj samērā labu pirmo iespaidu, gan jau citreiz apskatīsim tuvāk. Otrā diena tiek veltīta Oregonas piekrastei, gandrīz visu dienu braucam pa klasisko Route 101, kas nenoliedzami ir skaists ceļš vienīgi uz priekšu tikt diez ko ātri nesanāk, jo ik pa laikam nākas braukt cauri mazākiem miestiem, apdzīšana kalnainākajos ceļa posmos nav no vieglākajiem manevriem un ātruma ierobežojumi kā mājās. Piestājam pusdienlaikā pie jūras un pavisam negaidīti ietaupam pārsimts dolārus, nesamaksājot par vaļu tūri, jo pavisam tuvu krastam dzīvojās kādi trīs vai četri pelēkie vaļi. No klints baigi labi sanāk pavērot kā valis izelpo, tad parādās mugura, un tad milzu aste, kas nemaz nav tik milzīga salīdzinoši ar visu pārējo rumpi, kas viegli salīdzināms ar autobusa izmēriem. Pēcpusdienā šķērsojam Kalifornijas robežas, kur mums liek deklarēt svaigos augļus, šķiramies no viena apelsīna, kurus štatā ievst nav ļauts. Trešās dienas kurss tiek uzņemts uz rietumiem, uz Josemithe nacionālo parku, tomēr iekuļamies visādos satiksmes sarežģījumos, ne visi mazākie ceļi ir labi marķēti, jo sevišķi pilsētās, tā nu nomaldamies pa pāris mazpilsētām un parkā ierodamies tikai vēlā pēcpusdienā. Parks ir ok, un ieleja ir iespaidīga, bet šķiet esam ieradušies nelaikā, jo visur pa pilnam ar cilvēkiem, tā nu jau pa tumsu braucam ārā no parka. Ceturtā diena ir karstuma diena, dodamies tuksnesī uz Nāves ieleju, kas ir riktīgi iespaidīgs parks, vienīgi karstums dara pāri ne vien mums, bet arī fordam, kas sāk nemitīgi pārkarst. Tā nu nākas braukt pavisam lēnām, pāris reizes pat stāties malā atdzišanai, bet daba te ir forša, tā ka īpaši neiespringstam un ap pusdienlaiku sākam ripināties Las Vegasas virzienā. Neilgi pēc tam, kad kārtējo reizi esam stājuši malā dzesēt motoru esam liecinieki citam neveiksminiekam, kura svaigais GT Mustangs ir pārkarsis un aizdedzies vien pus kilometru no ugunsdzēsēju depo. Las Vegasā nočekojam kas par vainu un pašu spēkiem savedam mašīnu kārtībā. Jāatzīst, ka nevar nepamanīt, ka esam Las Vegasā, jo viens no pirmajiem skatiem, ko ieraugam, ir laulību cereminija nelielā laukumiņā, kur mācītāja lomā ir neviens cits ka Elviss!!! Laulību kapellas te nevar nepamanīt, tās ir uz katra stūra, tāpat kā kazino un visādi prostitūcijas aģitātori un bāri, kuros var tikt pie dažādiem superkokteiļiem. Nav jau gluži tā, ka pilsēta ir pagrimusi vai izvirtusi, visi izskatās laimīgi, sapošas un dodas vakara gaitās. Ir padomāts par katru, pilsētas centrā vari izbraukt pa amerikāņu kalniņiem vai pavadīt kādu stundu M&M's veikalā, kas izpleties pa četriem stāviem, un kas pats dīvainākais 90% no veikala apmeklētājiem ir pieauguši cilvēki nevis bērni. No kazino izdodas atvadīties ar pozitīvu bilanci un tai pat vakarā šķērsot Arizonas robežu. Piektā diena tiek veltīta Grand Canyon, kas ir tiešām iespaidīgs dabas brīnums, iespaidīgāks kā bildēs un filmās. Bet ceļš ved tālāk uz dienvidiem... Fēniksa un Tuksona. Vēl vienu dienu pavadam Tuksonā, kas ir samērā jauka pilsēta tuksneša vidū ar spāniska paskata veco pilsētas daļu. Pārlaižam nakti Seguaro nacionālajā parkā kempingā starp kaktusiem, kas te tiešām ir milzīgi. Kaktusi te ir aizsargāti ar likumu, jo izrādās paiet vismaz 75 gadi līdz seguaro kaktuss vispār sāk audzēt savu pirmo “rociņu”. Pirmdiena sākas ar vilšanos, jo izrādās, ka štatos mēs fordu tik vienkārši pārdot nevaram, nepieciešams kārtot visas importēšanas formalitātes, kas nav ne ātri padarāmas, ne lētas, tā ka nonākam izvēles priekšā, pamest mašīnu Arizonā vai doties tālāk...

Alaska.. joprojaam

Tik sen nekas nav rakstīts, ka gandrīz aizmirsies pie kā mēs palikām pagājušajā bloga gabalā. Laši Valdez... jā lašus saķērām diezgan, sanāca tāda kā lašu diēta vēl pusotru nedēļu pēc copes noslēguma, lasis brokastīs, lasis pusdienās, lasis vakariņās. Bet tāda diēta jau nav mums vieniem, uz Valdezu lašu laikā sarodas ne tikai makšķernieki, bet arī citi zivju virtuves cienītāji, kā piemēram lāči, roņi un jūras lauvas. Ap līci, pie kura atrodas Valdeza uz ceļiem saliktas ceļazīmes un izgaismoti mirgojoši brīdinājumi, kas brīdina par apkaimē esošajiem lāčiem, kuriem nevajagot tuvoties. Arī bez zīmēm lāču klātbūtni var just, jo pēdas un “pārstrādāts lasis” ir atrodamas gar upēm un meža takām. Kaut kā sanāk ieklīst Aļaskas mežu departamentā, kur noskaidrojam visu par apkaimes lāčiem sīkumos, tajā skaitā to, ka vakaros viens melanais nāk lašot pie pašas pilsētas, kur strauta malā uzbūvēta tāda kā platforma, no kuras iespējams vērot lašu nārstu, netraucējot pašus lašus... un arī lāci. Kad sāk jau krēslot ierodamies uz lāča vērošanu un jau pēc kāda laika pie strauta pilnīgi bez jebkādas skaņas ierodas maziņš melnais lācis, bet tik pat veikli cik atnācis paķer vienu lasi un aizslīd atpakaļ zālē. Kad palicis jau pavisam tumšs, lācis jūtas gana komfortabli, lai nāktu ēst īstas vakariņas un pa strautu atbrien līdz pat mūsu platformai. Pieļauju, ka viņš juta, ka mēs tur divatā viņu pētam, bet laikam jau dzīvodams tik tuvu pilsētai lācis diez ko neprotestē pret pāris skatītājiem un pāris metru attālumā no mums ķeras pie lašu trenkāšanas. Noķert nārstojošu lasi nav pārāk grūti (tie, kurus ķer makšķernieki, tikai nāk uz nārstošanu), tāpēc lācis ir diez gan izvēlīgs un ēd tikai ikrus, vai gadījumā, ja izdodas noķert tēviņu, vienu kumosiņu no galvas. Citādāk ir ar jūras lauvām, kas mierīgi noķer normāla izmēra sudrabotos lašus, kas vēl nemaz nenārsto. Lauva var ienirt līdz pat piecpadsmit minūtēm ilgi, bet parasti laša noķeršana neprasa tik daudz laika, un milzīgais rumpis izslīd virs ūdens ar aiz astes pakamptu lasi mutē... viena veikla, asa galvas kustība un lasis tiek nosist pret ūdens virsmu, tad gardu muti apēsts, un tas viss notiek tavā acu priekšā, kamēr tu mēģini ar vizuli apmānīt kādu citu sudraboto lasi. Roņi ir pārāk kautrīgi, lai ēstu publiski, tomēr gana ziņkārīgi lai izbāztu galvu no ūdens pārdesmit metrus no makšķernieka un kārtīgi novērtētu jaunākās spiningošanas tendences. Vēl jau ir jūras ūdri, kas no cilvēkiem vispār neraustās un demonstrē savu veiklību un zobu asusmu ēdod visādus gliemežus vēl veiklāk kā advancētākie semočku kombaini centrāltirgus apkaimē. Ar lašiem apkrāvušies dodamies tālāk un pēc īsas vizītes Anchorage aizbraucam uz Seward, no kurienes var saorganizēt visprātīgākās vaļu vērošanas tūres un jūras copes izbraucienus. Diemžēl laika apstākļi nav diez ko labvēlīgi un ir iespējams saorganizēt tikai īso tūrīti pa līci, kas mūs īpaši neinteresē, bet makšķerčārteri netaisās iziet no ostas vēl vismaz trīs dienas, jo atklātā jūrā plosoties baisā vētra, tā nu nākas palaist garām iespēju noķert astoņdesmit kilogramīgu buti... dodamies tālāk. Ja kāds dodas uz Aļasku, tad visticamāk ceļojuma mērķis ir apskatīt visu to milzu skarbo ainavu un izbaudīt ziemeļu dabu, un laikam nav labākas vietas, kur to izdarīt kā Denali nacionālais parks (OK, var ar čarterhidroplānu tikt uz attālākām vietām rietumos, bet šeit ir domāts “ar mašīnu”). Parks izveidots pagājušā gadsmita sākumā un kopš tiem laikiem nav piedzīvojis diez ko lielu komercializēšanos un pārtapšanu par taciņu, invalīdu celiņu, kempingu un ekskluzīvu “wildernes lodging” miksli. Parks ir milzīgs, šķiet trešais lielākais Z-Amerikā (arī lielākie divi ir Aļaskā), parkā ir tikai viens ceļš, pa kuru satiksme ir stipri ierobežota, publiski ir tikai pirmie 25km, bet atlikušos 100km var braukt ar parka autobusu, no kura var kāpt ārā, kad vien vēlies, rāpties atpakaļ nākošajā, kad atkal vēlies. Taigā nav nevienas taciņas, tā ka maršrutu vari izvēlēties pats, bet pietiekoši iespaidīgus dabas skatus var vērot arī pa autobusa logu, kurš piestāj tiklīdz manāms kāds zvērs, tā nu mēs veselas astoņas stundas braucam pa taigu. Pa ceļam satiekam lūšus, aļņus, karibū, kalnu kazas un protams lāčus. Izskatās dzīvnieki ir pieraduši pie parka autobusiem, kas ir vienīgais pārvietošanās veids parkā jau kopš piecdesmitajiem gadiem un nejūtas traucēti savās ikdienas gaitās. Lāči uz rudeni uzbarojušies tā ka ļum, bet turpina vēl stumt iekšā ogas, kā nekā dienā jāuzņem 35000 kalorijas, kas labi noder ziemas mēnešos. Izdodas lāčus satikt pavisam tuvu, lāču mamma ar šā gada “mazuli” šķērso ceļu, noejot garām tieši mūsu autobusam.
Nākošajā rītā jau esam Fairbanks, kurā nedaudz aizkavējamies jo jānoskaidro viss sīkumos par Yukon Quest suņu sacīkstēm, kurās nu jau es esmu gatavs piedalīties, tik vien kā jātiek pie četrpadsmit suņiem, jāizskolo tos suņus, jāsapērk inventārs, jātrenējās gadiem ilgi, jātiek cauri kvalifikācijai un tad tik uz priekšu. Yukon Quest ir simtiem reižu lielāks izaicinājums nekā nobraukt ar laivu pa Jukonu no sākta gala līdz Bēringa jūrai. Sacīkstes notiek katru gadu februārī, un aptuveni 30 komandas cīnās 1000 jūdžu garumā par iepēju nokļūt pirmajiem vai nu Fairbanks vai Whitehorse (virziens mainās ik gadu), bet ātrākajiem tas izdodas aptuveni 10 dienās. Vislabākā daļa no sacensībām ir obligātā atpūta pusceļā, kas ir Dawson City, es varu iedomāties kā dzīve tad mutuļo zeltraču bārā uz trešās ielas. Vēl ieejam informācijas centrā un apskatam ziemeļblāzmas prognozes, kas izskatās diez gan labas, vienīgi šķiet, ka jāpabrauc nedaudz vēl uz ziemeļiem, lai tiktu pie labākajiem skatiem. Domāts, darīts un pēc cīņas ar pārsimts kilometriem zeminieka esam aiz polārā loka... Ceļš ir ļoti skaists un ir baigi jauki pasēdēt pie ugunskura, iedzert kādu dzērienu siltumam un gaidīt ziemeļblāzmu, ja vien vakarā neparādītos visi tie mākoņi, kas aizsedz debesis un sagrauj mūsu cerību uz ziemeļblāzmas vērošanu aiz polārā loka. Laikam šeit pa lielam beidzas mūsu Aļaskas superceļojums, jo sākam virzīties atpakaļ Kanādas virzienā, vēl tik piestājam miestā ar nosaukumu North Pole, kur visa dzīve grozās ap tūrismu un visādām lietām par un ap ziemassvētku vecīti, kurš it kā dzīvojot tajā miestā. Lauras dzimšanas dienas kūku ēdam Aļaskā, bet vakara bankets jau tiek rīkots Jukonā pie upes, ballīte sanāk varena, tik daudz viesu diez vai kādreiz Laurai ir bijis – uz tekilu esmu ieradies es un tūkstošiem odu, kas liek mums vilkt galvā cepures, saulenes, cimdus, lakatus u.tml. Whitehorse nomainam riepas, kas ir jau labi padilušas un dodamies dienvidu virzienā. Daile, daile, daile un lāči, daži no kuriem ir riktīgi smieklīgi, pēta mašīnu, tad bēg, cits šķērso sešas joslas pilsētas pievārtē daudz prasmīgāk kā mazdārziņu īpašnieki Jūrmalas šosejas tuvumā. Apskatam Whistleru, kur pa lielam risināsies 2010. gada spēles un esam nonākuši pašos Kanādas dienvidos, Vankuveras salā, kas ir skaista sala, bez šaubām, bet lielpilsētas tuvums ir jūtams, tūrsma komercdvaša pakausī, ik uz soļa, pat par pašu primitīvāko kempingu jāmaksā uz pusi vairāk kā citur, nemaz nerunājot par kempingiem ap Tofino, kas prasa tik pat cik hosteļi Vankuveras centrā. Nedēļas nogale paiet samērā relaksēti un pēc Viktorijas apskates, atgriežamies punktā, kurā pirms trim mēnešiem uzsākām savas gaitas Kanādā – Vankuverā. Ir pienācis laiks pieņemt lēmumus, ko darīsim ziemā, kur un kādus darbus meklēsim, cik ilgi vēl šeit paliksim...