Royal Gala

Ārā jau otro dienu līst lietus, tāpēc neesam darbā, bet gan backpackers iestādījumā, kas nu jau gandrīz kļuvis par mūsu mājām. Tiesa gan, vakar pēcpusdiena bija saulaina, kā radīta darbam, bet mēs no rīta paguvām kārtīgi izmirkt, tāpēc atpakaļ pie ābelēm nedevāmies. Nu pareizi, jāizsāsta taču par mūsu darbu! Ar hosteļa (backpackers) bosa Neda palīdzību tikām pie darba augļu dārzā. Tajā pat rītā, kad jau bijām piekrituši strādāt Denija dārzos, saņēmām zvanu no vīna dārza, diemžēl (varbūt par laimi) par vēlu, tā ka arī mūsu meklējumi uz savu roku nebija nemaz tik neveiksmīgi. Denijam pieder vesela čupa ar kokiem, sākot ar ķiršiem, beidzot ar aprikozēm, bet mēs esam tikuši pie godpilnās ābolu retināšanas. Izklausās jau pastulbi “ābolu retināšana”, bet ja vajag izmēru nevis skaitu, tad nākas liekos, mazos neformīgos ābolīšus nolasīt vēl negatavus, tad nu ar to arī nodarbojamies. Darbs neliekas pārāk viegls, bet ja pieturās pie sistēmas, izdomā visādus sevis apmānīšanas paņēmienus un pārvar negribēšanu kaut ko darīt, var uzņemt labu ātrumu un dienas laikā tikt galā pat ar kādām 60 vai vairāk ābelēm, jo vairāk ābeles izretini, jo lielāka alga. Lai gan pec pirmās darba dienas bijam nedaudz nomākti, jo izretinājām tikai 30 ābeles, kas nav pietiekosi, lai savāktu algu, bet jau nākamajā dienā gāja daudzreiz labāk. Pārsvarā strādājam (un arī tusējam) kopā ar čehu meiteni Dominiku, kas pēc ofisa darbu likšanas pie malas pa Jaunzēlandi darbojas nu jau desmit mēnešus. Dominika dzīvo tajā pašā backpackers kur mēs, tāpēc no rīta uz darbu (10km) braucam kopā, atpakaļ tāpat, kopā iedzeram un pat izejam kādu pārgājienu. Vēl mums ir 4 kolēģi no Vanuatu, kas NZ ieradušies peļņā uz 7 mēnešiem, kurus viņi pavadīs tikai pie viena darba devēja. Starpcitu, vakar meklējām jaunu dzīvesvietu un iemaldījāmies iestādē, kurā dzīvo mūsu mellie kolēģi, vo tas ir iestātījums, izskatās pēc salinieku armijas bāzes, kurā valda pilnīgs alkohola aizliegums, to vajag redzēt, bišku bailīgi paliek. Pašreiz esam atmetuši domu par jaunas dzīvesvietas meklēšanu, jo, lai arī backpakers iestādījums, kurā pašlaik dzīvojam, pirmajā dienā likās vienkārsī drausmīgs, šeit valda laba atmosfēra (līdzīgi kā kojās) un dzīvojot dzīvoklī mums nebūtu iespējas satikt tik daudz interesantu cilvēku un rīkot bbārbekjū tusiņus. Tā nu lūk mums iet, ceram, ka pēcpusdienā lietus pāries, bet līdz tam Jānims doma doties uz lašiem un forelēm.
------
Pagājusi gandrīz nedēļa un atkal līst lietus, līdz ar ko rīta cēlienu var pavadīt rakstot par mūsu “piedzīvojumiem”. Patiesībā pēdējā nedēļa bijusi diez gan interesanta, jo sevišķi jau diena, kad uzrakstījām augstāk atrodamo “atskaites” gabaliņu. Rīts sākās ar trim lašiem 15 minūšu laikā, bet beidzās ar to, ka jādodas uz darbu, bet nevaram iedabūt dziesmā mūsu superauto. Pēc nelieliem manevriem pa pilsētu, tiekam pie servisa, kas ir gatavs uzmest aci uz neejošu Subaru, kas mētājas uz Thomson un Skird ielu stūra. Tā nu dāmas dodas uz darbu ar stopiem, bet es palieku Aleksandrā, ja nu nekas traks un servisa komanda tiek galā ar mašīnu pa fikso. Pēcusdienu pavadu tusējot gar Clutha un Manuheriaka upēm ar mūsu
čomu Antuānu Klotē, baidot foreles. Pa abiem gan tiekam tikai pie vienas zemmēra forelītes. Starpcitu, šodien vakarā taisamies uz nelielu BBQ pasākumu, uz kuru solījās ierasties arī Kotē, kas ir visai kolorīta persona no Kvebekas, pie viena ir arī fizkultūras skolotājs, kas palicis uz laiku bez darba, un šo laiku velti neiznieko, bet ceļo pa NZ. Tas, ka viņš ir no Kanādas, ir acīmredzams, jo kaut arī naktis ir vēsas, viņš dzīvo teltī un pat paliekot backpackers izvēlas gulēt uz terases, jo istabā esot pa karstu. Pa darbu, kā jau pa darbu, no rīta nāk miegs, un vakarā nāk miegs, jo cenšamies rukāt cik jaudas kamēr vien mums ir šitais darbs, jo cik esam noskaidrojuši, citiem mugursomniekiem nemaz tik spoži nesokas, lielākā daļa dienā nopelna tikai minimālo algu, pie tam daži komplektā tam visam izbauda ne pārāk jaukus darba apstākļus un darba devējus. Mēs nevaram sūdzēties ne par darba apstākļiem, ne par algām, pie tam strādājam bioloģiskajā saimniecībā, kas neniekojas ar ķīmiju. Starpcitu, mašīna joprojām ir servisā, jo tie... mehāniķi sākumā nespēja pateikt, kas par vainu, bet ar nelielu priekšā teikšanu tomēr ir identificējuši problēmu, kuru solās novērst līdz pirmdienas pēcpusdienai, tādēļ arī visu nedēļu no un uz darbu tikām ar stopiem, kas šeit ir pavisam normāls pārvietošanās veids, diez gan daudz ceļotāju pārvietojas tikai un vienīgi ar stopiem, jo mašīnas stājas relatīvi bieži. Diemžēl mūsu pieredze rāda, ka nav nemaz tik vienkārši tikt pie transporta uz tukša lauku ceļa vēlā pēcpusdienā, vienu vakaru nočāpojām gandrīz pusi ceļa (5km), bet rīti gan ir samērā easy, jo visi uz darbiem dodas aptuveni vienlaicīgi. Diez ko daudz nav palicis arī līdz z-svētkiem, tāpēc jāsāk domāt, kur un kā iesvinēt, droši vien, ka ne Aleksandras backpackeros un droši vien, ka ne ar 3l vīnu, no kura paliek par lēnu darbinieku, bet varētu doties uz kādu pludmali. Bet ta jau manīs, un rakstīs.

Jau piekto dienu (un nakti) pēc kārtas dzīvojam mūsu jaunajā miteklī – mašīnā, kam ir arī savas priekšrocības, piemēram, ik pēc pāris km var atrast kādu skaistu vietu pie ezera vai upes vai kalniem, kur nobāzēties, šajā ziņā izvēle ir ļoti plaša. Izskatās, ka tuvākajās nedēļās nekas šajā ziņā nemainīsies, jo, kā mēs esam noskaidrojuši, apbraukājot apkārtējos ķiršu un aprikozu dārzus, ražas novākšana sāksies tikai pēc Ziemassvetkiem. Pa šo laiku esam paspējuši apbraukāt vietējos miestus, kas kaut kādā mērā visi būvēti pēc viena plāna un sarindojušies ap vienu un to pašu upi (Clutha), kura vietām pateicoties hidroelektrostaijām pārtop par ezeriem. Paprovējām arī kaut ko noķert upē, bet laikam nav īsti saprašanas par zivīm tādā straujumā tik milzīga mēroga upē, galu galā līdz šim esam tikuši tikai pie viena normāla laša. Laiks gan šeit ir dīvains, saule ir nenorāmli spēcīga, bet to bieži vien nevar just dēļ trakā vēja, kurš pūta gandrīz visu nedēļu, atpūsdams pat pāris lietus mākoņus. Katrā ziņā laika apstākļi piestāv arī visiem tiem skarbajiem dabas skatiem, par kuriem joprojām turpinam jūsmot. Tā nu mēs šobrīd domājam kādus variantus tuvākajām pāris nedēļām. Varbūt uz citu reģionu, varbūt pavūfot (esam arī NZ Woof biedru sarakstā), varbūt tomēr izdodas kaut ko atrast nesaistītu ar slavenajiem ķiršiem. Piektdien izdomājām pabraukāt apkārt un pameklēt kaut kādu haltūru uz savu roku, pavisam vienkārši tikām pie vīnogulāju “apkopes”, bet jau ap sestdienas pusdienlaiku visas Pinot vīnogas Como Villa īpašumā jau bijām apkopuši. Vispār fermu apbraukāšana ir interesanta padarīšana, jo var paskatīties kā viss te notiek, visnopietnākie šeit ir ķiršu un vīnogu biznesi! Pa diez gan iespaidīga izmēra ķiršu dārziem nēsājas riņķī moči ar sirēnām, baidot prom visādus putnus, šur tur n-tie hektāri pārvilkti ar tīkliem, bet vēl dažviet manāmi uzraksti lieliem burtiem “WARNING! Bird Shooting in Progress. Enter at your own risk!”. Nu tā.. īsumā! Nočekojām arī to ūdens griešanās jautājumu, nevar īsti saprast, moš' arī griežas otrādi, atsūta kāds aprakstu kā izskatās tā griešanās Latvijā, tad varēsim salīdzināt pa īstam.

Celjaa uz Otago!

Sapildam visus savus papīrīšus, piespraužam piespraužamos dokumentus un bildes un jau stundiņu pirms darba laika sākuma pošamies uz imigrācijas dienestu iesniegt pieteikumu uzturēšanās atļaujas pagarināšanai. Pie ieejas mūs jau sagaida paprāva rinda ar visādiem “migrantiem”, kas teorētiski var sagraut mūsu iespēju tikt pie intervijas tajā pat dienā, tomēr jau drīz pēc durvju atvēršanas kļūst skaidrs, ka daļa no viņiem īsti nesaprot ko grib, daļa grib visu ko nereālu, bet lielu daļu migrācijas ierēdņi vienkārši atšuj, palūdzot iesviest savu pieteikumu pasta kastē. Kad tiekam pie runāšanas, arī mūsu papīrīti tante lūdz iemest urnā, bet kaut kā tomēr izdodas dāmu pārliecināt, ka bez pasēm ceļot nav forši un tiekam pie intervijas. Nu jau cita dāma izskrien cauri mūsu papīriem, kurus esam sagatavojuši vairāk kā prasīts, lai nodrošinātos pret jebkādiem pārpratumiem un saka, ka varam dabūt uzturēšanās atļauju kaut uz gadu, ja vien ienesam krūšu kurvja rentgena bildes, citādi tikai uz pus gadu. Mēs gan prasījām tikai uz diviem mēnešiem, bet ja jau dod... Nav pagājusi ne pus diena, kad esam tikuši pie atļaujas uzturēties NZ pus gadu, nākošais uzdevums ir paskatīties kādu auto varam iepirkt tālāk tikšanai, jo sabiedriskais transports šeit ir samērā dārgs un neērts, ja ir vēlme aizbraukt līdz kādai attālākai vietai. Tā nu dienas otro daļu pavadam apstaigājot pilsētas autotirgus, kas orientējušies tieši uz ceļotājiem, pāris variantus noskatam, bet nospriežam, ka nākamajā rītā vēl jāaizkuļas līdz vienam tālākam tirgum, kas vēlāk izrādās ir parasta autonoma. Atgriežamies pie jau noskatītajiem aparātiem un uzsākam sarunas par Subaru Legacy station vagon iegādi. Jāpiebilst, ka lielākā daļa no mugursomniekiem te pērk un tusē pa busiņiem, kas ir ērtāki, parasti labi iekārtoti, bet attiecīgi dargāki, kas nekādi neattaisno to, ka viņi ir arī vecāki un nolietotāki. Pārbaudam noskatīto dampi visos reģistros, kas saka, ka nav problēmu, vēl aizdzenam līdz mehāniķu testam, kas saka, ka jānomaina kaut kāda gumija un nestrādā kondicionieris.. tā nu nākas palūgt īpašnieka kungu tikt galā ar gumijas jautājumu un nolaist cenu par kondicioniera tiesu. Kad viss jau sakārtots, nonākam nesmukā situācijā, neviens bankomāts pilsētā nedod mums ārā naudu, un nākas lielo darījumu atstāt piektdienas rītam. Izrādās no rīta bankomāti ir devīgāki un jau ap pusdienlaiku esam ceļā prom no Kraistčērčas, sēžot mūsu jaunajā vāģī (Tumši zils 1991. gada Subaru Legacy, universāls, 2.0l motors, ir papīri, skate, apdrošināšana, izbraukuma serviss, pāris buktes... bet to kompensē nolaižami beņķi un kasešu magnetofons). Sākumā bišķi jāpiešaujas pie braukšanas pa “nepareizo” pusi un “pagriezienu” ieslēgšanu ar labo (vairākas reizes sanāk ieslēgt logu tīrāmos), bet ātrumkloķa tirināšanu ar kreiso, tomēr tas sanāk diez gan fiksi un satiksme ārpus pilsētas ir apbrīnojami..... nekāda. Mierīgi var nobraukt piecdesmit kilometrus satiekot tikai aitas, briežus, govis un nenormāli skaistas ainavas. Runājot par skatiem... labāk nerunāt, tiešām nenormālā daile ir visapkārt. Jau pievakarē nonākam pie Tekapo ezera, kas ir baigais tūristu, makšķernieku un astronomu magnēts, nav jau brīnums, jo ezeru ieskauj kalni, uz kuru fona labi izceļas zilganais ūdens, kas tuvāk paskatoties ir kristāldzidrs, bet pa nakti visas debesis vienās zvaigznēs, kuras var labi pavērot ar neapbruņotu aci, bet vēl labāk no kalna galā uzceltās observatorijas. Ieriktējamies ezera krastā uz nakšņošanu, notestējam mūsu jaunos kempngbeņķus un gāzes deglīti, kas galīgi netraucē vietējos trušus, kas te ir vienkārši tonnām, lieli un mazi (Arī uz ceļa viņi netrūkst dažādā plakanumā, par laimi mēs esam manījuši tikai vienu, kuram par godu nācās viegli piebremzēt). Jāatzīst, ka mašīnā izgulēties var tīri normāli, pietrūkst vienīgi kāds matracītis, ko palikt zem guļammaisiem, bet tādu esam apņēmušies jau tuvākajā laikā iepirkt. Pēc rīta tējas atkal jau esam ceļā, šoreiz par mērķi esam uzstādījuši alpīnisma bāzi Kuka kalna pakājē, no kurienes plānojam iziet nelielu pārgājieniņu. Ceļš atkal ved pa visādām pasakainām ainavām gar Pukaki ezeru un kanālu, kas savieno Tekapo un Pukaki . Vienā vietā, kur piestājam uztaisīt pāris bildes, satiekam onku, kas sūrojas, ka rīta cēlienā nav dabūjis nevienu normālu foreli, tikai divas tādas divniecītes... Kuka kalna bāze ir samērā populāra vieta, un te var satikt diez gan daudz tūristus, bet pārgājienā viņi netraucē, reizēm gan sanāk smiekli par japāņu grupiņām, kas visi nobruņojušies ar pēdējiem digitālo un kalnu tehnoloģiju sasniegumiem lēnam dudina savu maršrutiņu. Pa kalniem pavadam gandrīz pus dienu, bet izbaudam gan nenormālo vēju, kas ieskriedamies pa ieleju un aizām purina iekarināmos tiltus, gan redzam augstu kalnos lavīnas, gan tiekam pavisam tuvu ledājam.. Kalnu saules pagurdināti sākam domāt par vakariņām un nakšņošanu, tā nu dodamies atkal okeāna virzienā. Jau nobāzejamies un ielienam gulēt pie Waitaki upes Duntroon pievārtē, kad nez kāpēc piemetas sajūta, ka tā vieta nav laba un jābrauc prom, tā nu savos “nakts tērpos” dodamies vēl tālāk un apstajamies tikai Oamaru, kas slavena ar savu zilo pingvīnu koloniju. Kaut arī nakts, satiekam jau vairākus pingvīnus, kas eksistē paralēli zaķu komandas aktivitātēm, riktīgi smieglīgi tie putni, divi mūsu priekšā izkaujas, vēl trīs pie mūsu noskatītā nakts placīša klusiņām ielaužas kaut kādas noliktavas teritorijā. Kad no rīta jau grasamies iet pētīt visu to pingvīnu ciematu, uzzinam, ka pa dienu viņi ir savos darbos jūrā un pētīt tos var tikai vakarā, kad viņi nāk “mājās”, tā nu vieglprātīgi esam palaiduši garām iespēju nofočēties ar pingvīniem, bet tas nekas, jo nedaudz tālāk uz dienvidiem piestājam vietā, kura pazīstama ar savu roņu populāciju. Tagad mums ir skaidrs kāpēc tos ziemas peldētājus sauc par roņiem. Visi tie šķietami neveiklie dzīvnieki izskatās pilnīgi apmierināti ar dzīvi arī riktīgākajā aukstumā un vējā, izskatās it kā viņi šādus laikapstākļus pilnīgi vai izbauda atlaidušies uz aukstiem klinšu bluķiem, katrā ziņā forši, ka var tā apskatīt savvaļas roņus un jūras lauvas, neuztverot to kā kaut ko īpašu. Vēl kādi 200 km un pēcpusdienā esam ieradušies Aleksandrā, tas ir vietā, kur mēs ceram tikt pie darba atļaujām, noskaidrojam kas kur ir, jau apskatam muzeja ekspozīciju (ir vaļā svētdienā un bez maksas!!!), atrodam biroju un kuru no rīta jādodas un iečekojamies mūsu privātajā viesnīcā pie upes. Rīts sākas cerīgi, “Seasonal Solutions” mums sola nokārtot papīrus tiklīdz uzradīsies kāds darba devējs, kurš atbilst nodarbinātības dienesta prasībām, tā nu ceram, ka tas nebūs pārāk ilgi un pagaisām vēl tusējam pa Aleksandru. Rīt manīs, varbūt aizbraucam kaut kur tālāk, bet pirms tam jāsataisa makšķere... :)